Filma “Greizo spoguļu karaļvalsts” vēsta par meiteni, kas negaidot ierauga sevi no malas. To viņa spēj, nokļūstot pasaku zemē, kur piedzīvo neparastus notikumus, kas dara brīnumus – meitene kļūst pavisam citādāka. Televīzijā vērojot notiekošo Ukrainā un Krimā, kur esmu bijusi tūrisma braucienos, rodas nereāla sajūta – gluži kā baisā pasakā. Cenšos iztēloties, kā tagad Alupkā izskatās grāfa Voroncova pils, kurā 1945.gada februārī notika Jaltas jeb Krimas konference. Tajā lielvalstu vadītāju trijnieks vienojās par Vācijas sadali okupācijas zonās. Vai Bahčisarajā (pilsētā – dārzā), kur atrodas Krimas hana pils ar slaveno strūklaku, ir tikpat klusu un mierīgi, kā bija toreiz, kad tajā sajutu šīs valsts senatnes elpu? Atbildes vietā televīzijā skatījos mūsu žurnālistu uzņemto filmu “Uz naža asmens”. Tajā atklājas ne tikai dramatiskie notikumi Eiropas lielākajā valstī – Ukrainā, kurus izraisījusi Krievijas agresija. Ne mazāk satrauc, ka Latvijā un citās valstīs tur notiekošais tiek uztverts vienpusēji – vienā pusē Ukrainas tauta, otrā – Krievijas militārie spēki. Žurnālists Ansis Pūpols atklāj, ka Kijevā, Maidanā, kur joprojām atrodas tūkstošiem šīs valsts cilvēku, ir tik liela viedokļu dažādība, ka kopsaucēju atrast nav iespējams. Katrā teltī dzīvo grupa, kas labāk zina, kam turpmāk ir jāvada valsts, un noraida citus priekšlikumus. Turklāt viņi ir bruņojušies un netic nevienam. Tad kā ir iespējams rast kompromisu? Pašreizējos valsts vadītājus neatzīst ne Kremlis, ne Maidana protestētāji.
Nav jābrīnās, ka arī vairums Latvijas iedzīvotāju dzīvo kā greizo spoguļu karaļvalstī. Trešdaļa saskata pamatu Krievijas karaspēka ievešanai Ukrainā, liecina pētījumu kompānijas aptauja. To apstiprina TV 3 sižets raidījumā “Nekā personīga”, kurā pierobežā dzīvojošie atzīst, ka Krievijas prezidents Putins rīkojas pareizi. Turklāt viņi ne tikai nezina, kas ir Latvijas Valsts prezidents, bet arī uzskata – tas tiem nemaz nav vajadzīgs. Savukārt plašā pētījumā par mūsu sabiedrības izvēlēm politikā un ekonomikā secināts, ka daudzi jo daudzi joprojām dzīvo ne vien ar padomju mantojumu, bet vēl trakāk – sevi uzskata par tādiem, kādi patiesībā nav. Pētīijumu centrs SKDS atklāj, ka pēc padomju sistēmai līdzīgas iekārtas daudzi ilgojas vēl tagad – 24 gadus pēc neatkarības! Kad un kādā veidā mēs kļūsim citādi, atgriežoties no greizo spoguļu karaļvalsts? ◆
