Felicitas jaunkundze negribēja ticēt savām acīm un vēlreiz ieskatījās vēstulē. Jā, tur balts uz melna bija rakstīts, ka Felicitas Pupiņas pieteikums ņemts vērā un viņa tiek uzaicināta piedalīties konkursā uz vakanto apkopējas vietu Vasariņa kunga firmā.
Felicitas jaunkundze negribēja ticēt savām acīm un vēlreiz ieskatījās vēstulē. Jā, tur balts uz melna bija rakstīts, ka Felicitas Pupiņas pieteikums ņemts vērā un viņa tiek uzaicināta piedalīties konkursā uz vakanto apkopējas vietu Vasariņa kunga firmā.
Tālāk sekoja paša šefa paraksts, vismaz Felicitas jaunkundze par to bija pārliecināta – ka tikai viņš tā māk parakstīties, tik nesaprotami, vīrišķīgi un reizē arī noslēpumaini. Datums vēstīja, ka svarīgais notikums paredzēts rīt pulksten 11.00. Felicitas jaunkundzi mulsināja vienīgi tas, ka jāprot angļu valoda un jāmāk apieties ar datoru. Baumoja, ka būšot sagatavoti speciāli jautājumi. Gluži kā skolā vajadzēšot vilkt biļeti un atbildēt uz trīs mutiskiem jautājumiem, ceturtais būšot praktiskais darbs. CV – angļu valodā.
Cik no visa teiktā atbilda patiesībai, grūti spriest. Taču sirdī Felicitas jaunkundze juta nedrošību, jo Vasariņa firma mazpilsētā skaitījās viena no ievērojamākajām. Neviens cits uzņēmējs nebija līdz šim rīkojis konkursu apkopējām. Tātad lieta bija nopietna un vērā ņemama.
Viņa nolēma startēt, jo veikalā bija dzirdējusi, ka Vasariņa kungs esot tikpat kā šķīries no savas ceturtās sievas. Jā, tas jau ko nozīmēja, ko īsti, to viņa sev neatzina, jo turpat līdzās uz galda gulēja vēl viena vēstule no Renāra Kārkliņa kunga. Brīva atraitņa, kurš aicināja pie sevis uz laukiem. Felicitas jaunkundzi nevilināja lauki, tāpēc nolēma uz šo vēstuli pagaidām neatbildēt un, nolikusi to sāņus, viņa sāka posties. Vispirms īsi svārciņi – viens, caurspīdīgs džemperītis – divi, melnās zeķes – trīs. Apakšveļu nevilks. Vēl atlika ietonēt matus. Pārējo paspēs no rīta.
Drošības dēļ Felicita vēl aizgāja līdz veikalam un neuzkrītoši pārcilāja daudzos grīdas mazgāšanas līdzekļus, birstes, aplūkoja putekļu sūcēju. Veikalā rosījās apkopēja un mazgāja grīdu. Ļoti primitīvi iemērca skārda spainī nenosakāmas krāsas lupatu, ar rokām izgrieza, pēc tam apmeta ap nodilušu birsti un, daudz nebēdādama par apmeklētājiem, steidzās mazgāt pienēsāto grīdu. Tad no pelēkā halāta kabatas izvilka putekļu lupatu. Ar to vairākkārt notrauca leti. Nē, te nu gan nebija, no kā mācīties. Arī angļu valodas zināšanas neviens neprasīja.
Ko tad no tāda prasta veikala var gribēt,pārākuma apziņā sprieda Felicita. Vasariņa firmā jau tā lieta ļoti smalka, tikai angliski vien, angliski vien.
Mājās pārnākusi, viņa tomēr pārcilāja kokvilnas kleitu, kura sniedzās pāri ceļgaliem. – Varbūt tieši tāda patikšu Vasariņa kungam? – viņai ienāca prātā. Nevarēdama izšķirties, drošības pēc uzlika to uz krēsla atzveltnes.
Naktī Felicitas jaunkundze pamodās no murgaina sapņa, kurā Vasariņa kungs bargi prasīja: – Felicita Pupiņa, cik karstam jābūt ūdenim mana kabineta mazgāšanai? Otrs uzstājīgais jautājums bija par to, kādā krāsā jābūt putekļu lupatai? Gluži nosvīdusi Felicitas jaunkundze palīda zem dušas noskaloties. – Muļķe, – viņa sevi rāja, – būtu aizgājusi līdz bibliotēkai, gan jau tur atrastos piemērota literatūra, kura sniegtu atbildes uz praktiskiem dzīves jautājumiem. Iedzērusi baldriāna pilienus, viņa beidzot iemiga.
Kad Felicita atvēra acis, pulkstenis rādīja tieši 11.00. Trakā steigā paķērusi pirmo apģērba gabalu, uzrāvusi kājās kādas nebūt čības, viņa izmetās uz ielas. Tempu nesamazinādama, pēc minūtēm 10 jau bija firmas uzgaidāmajā telpā. Tur bija sapulcējušās vismaz pussimts mazpilsētas dāmu. Nopietnas, pašapzinīgas, tās stīviem skatieniem raudzījās uz durvīm un atvieglojumā nopūtās, kad kārtējā neveiksminiece piesārtusi atstāja šo namu. Kad gluži aizelsusies parādījās Felicitas jaunkundze, šķita, ka dāmu pulkā būtu ieskrējis vējš. Visas kā viena pagriezās pret viņu. Līdz ausīm atvējoja Felicitai adresētie vārdi: “Ko tā te meklē godīgu ļaužu namā?” Viņa jau gribēja kaut ko atbildēt, kad nejauši ieskatījās spogulī un… šausmās sastinga. Felicitas jaunkundze bija uzvilkusi rīta kleitu, kuru naktī pēc dušas pa roku galam bija nometusi turpat uz paklāja. Jā, tādā izskatā nevarēja cerēt uz labu iznākumu. Apkārtējās dāmas patiešām varēja lepoties ar izcilu korektumu ģērbšanās ziņā. Kā no kalendāra vāka tās te stāvēja un nosodoši lūkojās Felicitas jaunkundzē.
Kad durvīs atkal parādījās kārtējā “caurkritusī”, bet aiz viņas pats Vasariņa kungs, sieviešu sejās parādījās kaut kas līdzīgs smaidam. Visu pleci iztaisnojās un katra centās sevi parādīt, kā nu mācēja. Vasariņa kungs pavirši nolūkojās gaidītāju pulciņā, neiecietīgi noklepojās un gribēja jau izziņot pārtraukumu, kad ieraudzīja pie sienas piespiedušos Felicitas jaunkundzi. Tā savā puķainajā rīta kleitā izskatījās tik vientuļa un nelaimīga, reizē arī koķeta, ka viņam ietrīsējās sirds. Nepazīdams pats savu balsi, Vasariņa kungs ierunājās: – Jaunkundz, lūdzu pie manis! Jā, jā, – viņš atkārtoja, kad Felicita skatījās apkārt, lai ieraudzītu, kura tiek aicināta pie šefa. Beidzot atskārta, ka tā ir viņa. Gaidītāju pulkā sākās protesti. Daudzas bija atnākušas jau pāris stundu iepriekš un gaidīja pieņemšanu, tomēr skaļi savu sašutumu baidījās izrādīt. Klusībā sievietes cerēja, ka kungs skuķi iesauca pie sevis tāpēc, lai kārtīgi norātu par tādu vaļību.
Bet Vasariņa kungs domāja, ka patiesībā tas konkurss tāds joks vien bija. Smiekli nāca, kā visas centās angļu valodā stāstīt savu CV. Šo izrādi bija sarīkojis viņa sekretārs, jo Eiropas Savienībā citādi nevarot, ārzemnieki sākšot uz viņa firmu šķībi skatīties.
Izaugsme, kāda izaugsme! Vienīgi mīļāko, nākamo sievu te varēja nolūkot. Jā, to te varēja izdarīt. Viņš ļoti gribēja jaunu sievu. Aizbraukt projām kaut uz laiku un atpūsties no četru bijušo sievu nemitīgajām ķildām. Lai sekretārs, kurš bija arī viņa vietnieks, pastrādā kādu laiku viens pats, lai meklē laimīgs savu apkopēju, bija jau laiks no vecpuiša kārtas iekāpt vīra ratos. Bet viņš kopā ar jauko būtni dosies uz Kanāriju salām un padzīvos, kā īstam kungam pieklājas, – domās sprieda Rolands Vasariņš.
Tikmēr Felicitas jaunkundze, bailīgi apsēdusies uz krēsla maliņas un nodūrusi acis, padevās liktenim. Visas angļu valodas zināšanas bija kā slaucīt izslaucītas no galvas. Biļetes nekur nemanīja. Arī dators neliecināja, ka pie tā būtu strādāts. Varbūt jautās tāpat. Mazliet nomierinājusies, viņa iekārtojās ērtāk un sāka gaidīt. Vasariņa kungs izlikās, ka pārdomā jautājumus un neuzkrītoši novērtēja jaunkundzes augumu, kakla izliekumu, tad viņa skatiens noslīdēja līdz tai vietai, kur sākās “rozīnītes”. No redzētā mute kļuva sausa, bet Felicitas jaunkundze no tādas uzmanības nosarka kā zemene. Nedaudz saminstinājies, Vasariņa kungs pārcilāja uz galda noliktās dokumentu mapes un iejautājās: “Jaunkundz, vai jūs protat angļu valodu?” Notika tas no kā viņa visvairāk baidījās, tomēr, saņēmusi visu dūšu, Felicita nolēma spēli turpināt. Viņa lika lietā visu savu šarmu, uzsmaidīja vīrietim žilbinošu smaidu, pēc tam, pieliekusies pie auss, iečukstēja tajā skaidrā latviešu valodā: “Vasariņa kungs, esmu jūsu rīcībā, domāju, ka mēs sapratīsimies ar tām zināšanām, ko daba devusi.”
Kā pa sapņiem viņa saklausīja šefa aizkustināto balsi:
Apsveicu jūs, kāds bija goda vārds, ak, jā, Felicitas jaunkundze! Mīļā Felicitas jaunkundze, apsveicu no sirds. Jūs esat pieņemta darbā!
