Nu kas ta nezina, ka vella dzīšana mūsu tautā ir parasta lieta. Nekad to nebiju uzskatījis par kaut ko peļamu. Bet viendien redzu, ka mans sievuks – Antonija – noraudājusies galīgi sarkana kā biete.
Nu kas ta nezina, ka vella dzīšana mūsu tautā ir parasta lieta. Nekad to nebiju uzskatījis par kaut ko peļamu. Bet viendien redzu, ka mans sievuks – Antonija – noraudājusies galīgi sarkana kā biete. Es šai prasu, kas par lietu. Bet Antonija gluži vai elso. Mūsu puika esot sapinies ar kaut kādiem tur sātanistiem. Vai tad es neesot ievērojis, ka viņš jau kopš vasaras nemazgājas?! Sātanistiem neesot brīv mazgāties. Vai tad es neredzot, ka puika diendienā tērpjas viss melnā un dārdina melno roku! Bet dēla istabā uz griestiem ar melnu krāsu uztriepta sātana zīme – piecstaru zvaigzne aplī! Mans sievuks visu šo informāciju izšāva laukā vienā rāvienā – kā no ložmetēja. Antonija runāja dzēlīgi, it kā gribētu mani nāvīgi ievainot tieši sirdī. Es to jutu pilnīgi skaidri. It kā sieva gribētu teikt: “Ņuņņa tāds! Galīgi esi aizlaidis puiku postā! Pats tik plītē un nemani, ka bērns ir iestidzis sātanisma purvā līdz pašām ausīm!” Prasu: “Kur tad puika?” Sievuks paskatās ar sāpju pilnu skatienu manī un nodvešas kā bez spēka: “Kur tad citur, sātanistu sapulcē.” Nē, nudien, puikam vēl tikai 14 gadu, bet jau… sātanists. Kaut kāds. Kaut viņu jupis!
Sapratu, ka palikšanas mājās vairāk nav. Gāju pie sava pudeles brāļa un kaimiņa Toļika. Jautāju šim, vai zina, kas īsti tie sātanisti tādi ir. Toļiks satrūkās kā zibens sperts, sak”, kāpēc es viņam to jautājot. Stāstu, ka tā un tā – puika man iesaistījies tādā, lūk, padarīšanā. Toļiks tikai galvu vien nogrozīja: “Ak tad tavu ģimeni ar” tā nelaime piemeklējusi. Es jau domāju, ka man vienam tādas raizes. Mana
15 gadus vecā meita ar iesaistījusies tajā… sektā. Staigā nemazgājusies, nokrāsotiem melniem nagiem, melnām acīm un lūpām. Skrien uz sapulcēm, dedzina parkā sveces, kamēr vēl nodedzinās visu miestu.”
“Ak tad tādas tās lietas!” noteicu es, jo beidzot sāku izprast, kā sacīt jāsaka, “revolucionāro situāciju”. “Toļa, neuztraucies, mēs no viņiem to sātanu izdzīsim. Stāsti, kur tās sapulces notiek!” sacīju es un sāku rosīties kā pats nelabais. Norāvu no savas laulību gultas baltu palagu un izmīcīju dubļos. Aizcilpoju uz dārzu un pakampu tur no šķūņa savu izkapti. Pakampu arī savu Salaveča bārdu no pieliekamā. Tad nu notriepos dubļos pats, ietinos palagā, pieliku balto bārdu, paņēmu rokā izkapti… un kopā ar Toļiku bridām iekšā parkā uz sātanistu sapulci. Es… parādījos, mēness gaismas apspīdēts, tieši tajā brīdī, kad bērnu un jauniešu pulciņš ekstāzē sauca pēc sātana. Iznācu un teicu: “Aleluja! Ja gribat man izpatikt, tad aizmirstiet par mani. Ejiet un klausiet vecākus! Es pārbaudīšu. Kurš neklausīs, to paraušu sev līdzi uz elli! Pazūdiet, nu!”
Un pazuda ar. Visi kā viens. Nākamajā dienā mans puika uz savas istabas griestiem nolupināja un aizkrāsoja sātana zīmi. Aleluja!
