Biju te aizgājis uz VIDiņu. Prasīju, vai man nevajadzētu deklarēties.
Biju te aizgājis uz VIDiņu. Prasīju, vai man nevajadzētu deklarēties. Tagad visur sacelta tāda ažiotāža. Sak’, tos, kas nav deklarējušies, sodīs ar naudas sodu līdz 250 lašiem. Āpāc! Tāpēc – drošs paliek nedrošs – devos apjautāties VIDiņā. Man prasa, vai esot valsts amatpersona. A kā ta ne? Kurš manu personu nepazīst. Valstī. Katrs sētas miets. Kur tad es strādājot, man prasa. Nekur. Esmu brīvs cilvēks, kā sacīt jāsaka. Par bezdarbnieku gan sevi neatzīstu. Pats sevi nodarbinu. Ā, man saka VIDiņā, ka tad jāreģistrējoties kā pašnodarbinātajai personai un jāmaksājot nodokļi. Vēl ko? Kāpēc, par ko, no kā? No utīm? Jautāju es.
Sapratu, ka deklarēties man ir liegts, pašnodarbināties (oficiāli) arī, jo visur jāmaksā nodokļi. Kas paliek? Kolektivizācija vai pašlikvidācija. Nolēmu izmēģināt pirmo variantu. Prom pie Murkas uz točku. Pie kolektīva. Relaksējos ar dzimtenīti. Saku draugiem: “Davai, dibinām sabiedrību ar ierobežotu atbildību. Raujam vaļā biznesu.” Šie man prasa, kādu. A kauču varam striptīzu rādīt. Par naudu. Vai būt donori. Nu ne jau asins, bet varam izpalīdzēt vientuļām dāmām, kas grib tikt pie mantinieka un valsts garantētā bērnu pabalsta. Puiši smejas, rēc, vēderus turēdami. Viņi, sak’, jau sen ar tādu biznesu nodarbojoties. Neko ienesīgs neesot. Un tamdēļ nemaz nevajagot SIA taisīt. Varot strādāt individuāli. Tikai jāreģistrējas pašvaldībā. Labi. Varu arī individuāli. Eju uz pašvaldību un saku. Liek rakstīt iesniegumu. Uzrakstu. Sekretārīte izlasa. Nosarkst. Saka, lai es norādot vietu, kur strādāšu individuāli. Saku, ka varu jebkur. Kauču uz ielas. Viņa nosarkst vēl spējāk. Saka – es esot pirmais tāds mūsu mazpilsētā, kas gribot oficiāli reģistrēt šitādu pašdarbību, maksāt nodokļus un tādā veidā krāt pensijas fondu. Kā pirmais? Prasu, vai tad mans draudziņš Goša Ļeoņidovskis no Zaļās ielas nav jau te reģistrējies? Šī plikšķina acis. Johaidī! Attapos, ka čomi mani iznesuši cauri. Ir taču aprīlis. Ai jai, kompaņija, koļļekciv. Kundzītei teicu – piedodiet, ņemu atpakaļ iesniegumu. Nolēmu pašlikvidēties. A viņa man: “Anton, nevajag.” Un saņem smuki manu rociņu savējā. Tā dzima jauna draudzība. Bet tas jau ir cits stāsts.
