Šodienas bērni ir apskaužami gudri. Jau bērnudārza vecumā ir informēti par lielo piedzimšanas brīnumu. Es vēl trešajā klasē svēti ticēju, ka bērnus nopērk slimnīcā.
Šodienas bērni ir apskaužami gudri. Jau bērnudārza vecumā ir informēti par lielo piedzimšanas brīnumu.
Es vēl trešajā klasē svēti ticēju, ka bērnus nopērk slimnīcā. Man ne prātā neienāca mammai vai lielajai māsai pajautāt, kāpēc Austras tantei piebriedis puncis un kālab pēc astotā bērna tas saplaka. Es priecājos par mazo Valdu un klusībā rēķināju, cik tāds brēkulis varētu maksāt. Visapkārt dzima kaķi, telēni, jēriņi, bet nekad nezināju, kāpēc tā notiek.
Taču reiz pienāca diena, kad es piedalījos kolhoza ganāmpulka atražošanā. Tas notika tā. Mamma tolaik kopa apsēklojamās teles. Manā skatījumā – govju meitenes precību gados. Īstu ganību nebija. Tās vajadzēja ganīt vairāk pa meža pļavām un krūmainām norām. Kamēr mamma sakopa kūti, salika uz nakti silēs zaļbarību – trīsdesmit ragaines nācās uzmanīt man. Līdzi parasti iedeva pašcepto maizi, gabaliņu gaļas, saldajā – konfektes “Gotiņa”. Mamma visu rūpīgi ielika no drēbes šūtā maisiņā. Parasti ātri es apskrēju apkārt ganāmpulkam un, nogaidījusi, kamēr teles nomierinās, apsēdos uz celma un skaļi lasīju grāmatu. Kad kulīte bija tukša, nāca mamma.
Reiz iznāca citādi. Sākumā viss bija kā parasti, tikai līdz mielastam netiku, jo viena brūne aizlavījās uz labības lauku. Kamēr to atdzinu atpakaļ, manu maizes kulīti ar visu saturu nozelēja cita tele. Es raudāju, ka visa pamale skanēja. Kad nobijusies ar visām dakšām atskrēja mamma, es nekā vairāk nevarēju pateikt kā vien – konfektes apēda! Tolaik konfektes mūsmājās bija retums. Mamma samīļoja, izvilka no kabatas vēl vienu “Gotiņu”, un asaras drīz nomainīja smaids.
Drīz pārliecinājos, ka šis “upuris” ir ko vērts. Bija pusdienas laiks. Saule cepināja kā uz pannas. Man vajadzēja paskatīties, vai telēm silēs ir ūdens. Jau pagalmā dzirdēju, ka notiek kaut kas neparasts. Viss ganāmpulks māva un riņķoja ap vienu teli, kura gulēja un… man pat elpa aizrāvās, jā, es nebiju pārskatījusies, tā spieda no sevis laukā mazu teliņu. Kaut ko tādu es redzēju pirmo reizi mūžā.
Uz manu saucienu piesteidzās mamma un ciemos atbraukusī māsa . Kamēr abas rosījās ap jaunpiedzimušo, es aiz prieka lēkāju, jo sapratu, ka tieši šai telei, kura apēda maisiņu ar azaidu, piedzima teliņš. No tās dienas es apzināti izbaroju līdzpaņemto ēdienu. Drīz mājās nebija nevienas cukura un miltu kulītes. Mamma nojauta, kur tās paliek, tāpat neiebilda pret liekajām maizes rikām. Tikai aizrādīja, lai pati arī paēdot.
Man pietika ar to, ka ik pārdienas pasaulē nāca kāds teliņš. Pat nenojautu, kāpēc tā notika. Milzīgajam bullim ar riņķi degunā es nepievērsu uzmanību. Jutos ļoti lepna, ka spēju atteikties no garšīgajām lietām par godu teliņiem.
Drīz atbrauca galvenā zootehniķe. Viņa visā nopietnībā mani uzslavēja un izņēma no somas lielu tūti ar manām iemīļotajām konfektēm.
Izaugu liela. Dzīvē vajadzēja saņemt ne vienu vien teliņu. Raugoties uz miklo ķermenīti, es vienmēr atcerējos to dienu, kad es vēl ticēju brīnumiem un jutos kā pasaules Radītājs.
