Ar Mētru Kalniņu tiekamies viņas omulīgajās mājās Gaujienā, kur smaržo dzīvesbiedra Alda vārdadienā nestie ziedi daudzās vāzēs.
Ar Mētru Kalniņu tiekamies viņas omulīgajās mājās Gaujienā, kur smaržo dzīvesbiedra Alda vārdadienā nestie ziedi daudzās vāzēs. Pēkšņajai žurnālistu vīzītei telefonsarunā viņa piekrīt uzreiz un arī sagaida kā allaž starojoša un enerģiska.
Ar viņu lēnām malkojam tēju “Nepabeigtais skūpsts”, sarunājamies par dzīvi un viņu pašu. Par to, ka viņas sūtība ir būt cilvēkos. Ka viņas vislielākā bagātība ir godīgi un strādīgi bērni. Arī par svecēm, ko ik dienu aizdedz savās mājās, un ne jau tāpēc, ka viņai klātos grūti un dvēsele klejotu meklējumos, kur rast iekšēju mieru.
Sveces sākusi degt tad, kad strādājusi Gaujienas pašvaldībā, viņa septiņus gadus bija tās vadītāja. Īpaši tajās dienās, kad nākuši apmeklētāji, jo katram ir dažāda enerģija un domas. Viņa pat neatceroties, kurš īsti to mudinājis darīt. “Mazbērnus gaidīdama un auklēdama, svētkus svinēdama un cilvēkus mūžībā aizvadīdama, ļoti pie svecēm esmu pieradusi. Sveces mani nomierina, dod siltumu un mīļumu, aizdzen visas sliktās domas,” ir pārliecināta M.Kalniņa.
Koncertē pa visu Latviju
Šomēnes viņa kopā ar Lilitu Kauliņu un Kornēliju Apškrūmu prezentē Kornēlijas Apškrūmas jauno dzejas krājumu “Ar atdzimšanu Ziemassvētki nāk”. Viņas trijatā brauc pa visu Latviju ar daudzveidīgu koncertprogrammu tur, kur aicina. Dāvā prieku ar dzeju un dziesmu, bet mājup braucot gandarītas. M.Kalniņa priecājas, cik ražīgas esot abas meitenes (tā M.Kalniņa saka!): Kornēlija ar dzejas rakstīšanu un Lilita ar komponēšanu. Rudenī uz Ainažiem aizvedušas piecas jaunas dziesmas par jūras tēmu.
Koncertēšana sākusies, kad reprezentēja K.Apškrūmas grāmatu “Mīļumvārdi” Gaujienā. Viņas nekad nevienam neatsakot, arī tad, ja noskaņojums aicina palikt mājās. Un par katru uzstāšanos draudzīgajai trijotnei ir ko stāstīt un kavēties atmiņās. “Mēs esam tik bagātas. Esam iepazinušas tik fantastiskus sirdscilvēkus, kuri mums jautā: “Kad jūs atbrauksiet atkal?”. Autorvakaros izstāstām, no kurienes mēs nākam, īpaši Kornēlija Apškrūma, iepazīstinām ar Gaujienu, nodziedam kādu dziesmu par Gauju,” apgalvo viņa. Otrajā daļā parasti K.Apškrūma lasot “Lauku žurkas Kornēlijas vēstules pilsētas Žurkai”, par ko publika smejoties no sirds.
Turpinātu smaidīt un lišķot
“Esmu priecīga, ka viņas, Kornēlija un Lilita, ir manas draudzenes neatkarīgi no tā, kāds ir mans amats – vai esmu pagasta priekšniece vai bezdarbniece. Īsti draugi man ir nozīmīgi, bet tādu nav daudz,” apgalvo M.Kalniņa.
Viņa atzīst, ka spēji izjutusi, kā daudzi cilvēki pēkšņi mainījuši attieksmi, kad vairs neesot bijusi pašvaldības vadītāja. “Visu mūžu esmu strādājusi ar cilvēkiem. Daudzreiz pat nevajag neko vārdos teikt. Es jūtu, kāda ir attieksme,” saka sieviete.
Tad sākusi prātot, cik labi tomēr, ka netikusi ievēlēta, jo šādi cilvēki smaidītu un lišķotu. Pati domātu, ka tie ir labi draugi, bet tā arī nezinātu, kāds kurš ir. Strādājot pašvaldības darbā, nenovērtējams esot tas, ka iepazinusi brīnišķīgus cilvēkus un kolēģus Latvijā.
Konservatorijā neiestājās
Viņa kavējas atmiņās, kā skolas laikā sapņojusi par teātri, ka padevusies matemātika, un stāsta, kāpēc nav iestājusies konservatorijā. Pirmās darba gaitas esot saistītas ar Druvienu, kur astoņgadīgajā skolā skolēniem mācījusi dziedāšanu. Ar šo pusi viņu vienojot īpašas saites. Vēlāk liktenis, nelabvēlīgu notikumu mudināts, aizvedis viņu atpakaļ uz dzimto pusi Sinoli un ierāvis viņu kultūras darbā, bet pēc tam toreizējā ciema padomē strādājusi par sekretāri. Astoņi gadi viņas dzīvē nav bijuši viegli, jo viena pati audzinājusi trīs bērnus, taču par grūtībām nekad nemēdz sūkstīties. Reizēm esot bailīga, jo trūkstot drosmes kaut kam ķerties klāt. “Ja es ko daru, tad daru. Ja nedaru, tad nedaru,”” uzsver M.Kalniņa.
Beidzot varēja pastaigāties
M.Kalniņa patlaban ir deputāta Jura Dobeļa palīdze un partijas “LNNK/Tēvzemei un brīvībai” koordinatore Vidzemes deviņos rajonos. Tas viņai esot bijis pirmais piedāvājums, kad beigušās pagasta padomes priekšsēdētājas darba pilnvaras. Tad arī viņa pārliecinājusies, ka “nekad nesaki nekad”. Kad gājusi projām no pagasta padomes, domājusi, ka varētu strādāt vienalga kādu darbu, tikai ne darboties netīrajā politikā.
“Smeldze bija, taču ne par to, ka mani neievēlēja. Tā bija par zemiskām lietām – meliem un intrigām, kas 2001. gadā ienāca vietējās pašvaldībās. Par to man sāpēja sirds, protams, es nerunāju konkrēti par sevi,” saka M.Kalniņa. Pašvaldību darbinieku kursos esot mācīts, ka nevajagot pasaules sāpes un rūgtumu ielaist savā sirdī. Viņa to neesot mācējusi.
Vienu gadu bijusi bezdarbniece un par to nemaz neesot mulsusi. Gluži otrādi – bijusi tik laimīga un varējusi nodoties mazdēla gaidīšanas priekam. Tad beidzot astoņpadsmit gadu laikā varējusi pastaigāties pa Gaujienu un dzirdēt, kā pogo lakstīgalas. Šogad saņēmusi vēl vienu piedāvājumu ar Zemkopības ministrijas starpniecību, kas saistīts ar Eiropas Savienības projektiem un semināru organizēšanu. Viņas amats skanot moderni – moderatore, nevis organizatore, kā gribētos teikt pašai M.Kalniņai.
Enerģiskās nodarbēs jūtas elementā
Kā M.Kalniņa spēj tik daudz padarīt un savu enerģiju ielikt tik dažādās lietās? “Tad es jūtos elementā. Ja man kāda diena ir jānonīkst, tad nejūtos labi. Man nav laika nīkt,” saka gaujieniete.
Viņa priecājas, ka šogad izdevies mājas labiekārtošanā paveikt lielu darbu, kas lolots vairāku gadu garumā. Šogad pirmo reizi bijusi Ventspilī (ja neskaita vienu reizi skolas gados) un dzērusi tekilu. Šovasar ar helikopteru pirmo reizi lidojusi virs Gaujienas un vēlreiz pārliecinājusies, cik tā ir skaista. Viņa esot “saslimusi” ar ceļošanu un sapņojot, ka varētu vēl kaut kur aizbraukt. Viņa joprojām dzīvojot gluži kā vāveres ritenī, un mazbērniem neatliekot tik daudz laika, kā viņi vēlētos.
