Lai arī kā mēs gribētu aizvērt acis un izlikties, ka dzīvojam ideālā pasaulē, allaž nākas atskārst, ka no realitātes neaizbēgt.
Lai arī kā mēs gribētu aizvērt acis un izlikties, ka dzīvojam ideālā pasaulē, allaž nākas atskārst, ka no realitātes neaizbēgt. Tā ir tepat līdzās. Vārdi – es neko neredzu, nedzirdu, nesaprotu – ir tikai ilūzija. Jebkurā brīdī tas var notikt arī ar tevi vai taviem tuvākajiem.
Raugoties uz bērniem invalīdiem, sarunājoties ar viņiem un viņu vecākiem, gribas jautāt – kāpēc tā notiek? Atbilde izpaliek. Tāpat kā trūkst vārdu mierinājumam un padomam, kā šo bērnu vecākiem sadzīvot ar viņu un viņu bērnu likteni.
Ikdienas steigā bieži vien neaizdomājamies, kāda patiesībā ir bērnu invalīdu dzīve. Ko mazajam cilvēkbērnam nozīmē būt izolētam no sabiedrības: lielāko dzīves daļu pavadīt četrās sienās, invalīdu ratiņos, neiet vienā skolā ar veselajiem bērniem, neizzināt pasauli, bet sajust apkārtējo skatienus un dzīvot pavisam citu – nošķirtu – dzīvi.
Kaut arī esam ļoti aizņemti, ar savu attieksmi un palīdzību mēs varam daudz darīt šo bērnu labā. Kaut uz īsu brīdi, bet varam palīdzēt viņiem aizmirst savu invaliditāti un ļaut ielūkoties pavisam citā pasaulē.
Četri asinsizplūdumi galvā
Lindai Lesiņai ir desmit gadi. Lindas māmiņa Līga Lesiņa stāsta, ka grūtniecība ritējusi normāli, bez sarežģījumiem. Dzemdējot meitu, māmiņa, pati būdama mediķe, jutusi, ka kaut kas nav kārtībā. Linda dzimusi ļoti strauji. No slimnīcas māmiņa ar meitu tika izrakstītas kā veselas. Pēc mēneša atklājusies rūgti rūgtā patiesība. Sākumā bērnam bijušas problēmas ar vēderu. Mediķi ieteikuši atteikties no barošanas ar mātes pienu, taču problēmas nav mazinājušās, tieši otrādi. Kad Līga ar paziņu palīdzību nokļuvusi pie speciālistiem, kas meiteni beidzot rūpīgi izmeklēja, veicot sonogrāfiju, atklājās, ka bērnam galvā ir četri asinsizplūdumi.
Pēc notikušā Līga vēl šodien nav spējusi atsākt mediķes gaitas, kaut arī šo profesiju uzskata par svētīgu un cilvēkiem ļoti vajadzīgu. Viņu šokējusi mediķu attieksme pret tikko dzimušiem bērniem un īpaši pret slimiem bērniem. Lindai ir kustību traucējumi, centrālās nervu sistēmas bojājumi, vājredzība – vārdu sakot, vesela slimību buķete. Operēt viņu nevar, jo centrālās nervu sistēmas bojājumu dēļ tas būtu riskanti.
Toties Lindai ir labi attīstītas citas spējas un talanti – viņa spēlē klavieres, dzied. Meitenes talantu ir atzinuši daudzi Latvijā ietekmīgi mūzikas industrijas cilvēki. Vienīgā Lindas problēma ir viņas veselība, Taču iespējams, ka ar labu cilvēku palīdzību Linda tomēr spēs ierakstīt savu albumu, kuru varēs noklausīties arī veselie bērni. Lindas ģimeni ir atbalstījuši daudzi – Kurzemes rajona bērnu invalīdu organizācija “Sūrābele”, Latvijas Bērnu fonds, ārzemēs dzīvojošie tautieši un cittautieši. Par to Lindas māmiņa viņiem saka lielu paldies!
Mācīsies kopā ar veselajiem
Janekam Jānim Kondrovam ir septiņi gadi. Viņa vecmāmiņa stāsta, ka Jāņa slimību vecāki atklājuši, kad bērnam bijuši trīs mēneši – zēns tā savādi raudzījies griestos. Kad bērnu parādījuši speciālistiem, diagnoze šokējusi – bērnu trieka. Staigāt Jānis sācis tikai četrarpus gadu vecumā, līdz tam pārvietojies rāpus vai uz ceļgaliem. Vecākiem un pašam bērnam bija jāpieliek lielas pūles, lai bērns sāktu patstāvīgi staigāt. Tika veiktas trīs kreisās kājas operācijas, bija regulāri jāapmeklē vingrošanas nodarbības. Jānis apmeklē arī logopēdu. Nu zēna veselības stāvoklis ir uzlabojies. Viņš staigā, taču uzlabojums ir acīm redzams. Grūtības zēnam vēl joprojām sagādā rakstīšana, jo rokas un pirksti ir samērā vāji, taču lasīšana un matemātika viņam padodas labi, viņam ļoti patīk dziedāt. Pērn paralēli specializētās bērnu invalīdu grupas apmeklējumam bērnudārzā viņš E.Dārziņa mūzikas skolā apguva dziedāšanu. Arī mājās viņš labprāt klausās mūziku un dungo līdzi.
Nākamgad Janeks Jānis sāks mācīties Friča Brīvzemnieka pamatskolā – kopā ar veselajiem bērniem. Zēns ir samērā komunikabls, tāpēc vecāki cer, ka viņš spēs integrēties veselo bērnu vidē. Ja tas neizdosies, Jānim tiks piemeklēta bērnam invalīdam atbilstīgāka mācību iestāde. “Cīnīties ar slimību būtu daudz grūtāk, ja ģimene nesaņemtu citu cilvēku atbalstu. Lielu paldies sakām ikvienam, kas, redzot vecāku un paša bērna cīņu par savu veselību, mūs morāli un materiāli atbalstīja. Paldies Latvijas Bērnu fondam, kas bērnam palīdzēja izrauties no ikdienas rituma, pērn piedāvājot iespēju apmeklēt bērnu invalīdu nometni Mežezerā. Paldies par jaukajiem pasākumiem, teātra izrādēm un koncertiem, ko apmeklējām ar šīs organizācijas atbalstu,” saka Janeka vecmāmiņa Rūta.
Voldemāram Lapam ir 12 gadi. Zēns piedzima, kad māmiņa bija 8. grūtniecības mēnesī. Jau uzreiz pēc dzimšanas bērnam tika konstatēts neliels caurums sirdī un plaušu artērijas sašaurināšanās trīs vietās. Piecu mēnešu vecumā Voldemāram tika veikta sirds un plaušu artērijas operācija, kas pirms tam Latvijā nekad nebija veikta. Zēna māmiņa Lauma Lapa saka: “Paldies mediķiem un Dievam, ka zēns izdzīvoja!” Patlaban mediķi prognozē, ka Voldemārs pēc diviem, trim gadiem ar kruķu palīdzību varētu sākt patstāvīgi staigāt. Liels nopelns bērna atveseļošanā nenoliedzami bijis arī pašai Laumai. Lai ik brīdi būtu kopā ar savu bērnu, viņa aizgāja no iemīļota darba, sāka strādāt mājās, izpildot dažādus pasūtījuma darbus, bet vakaros P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā strādāja par apkopēju. Viņa nebija no mammām, kas ļoti žēlotu un lutinātu savu bērnu, jo saprata, ka tad zēns tā arī paliks invalīdu ratiņos. Viņa lika Voldemāram celties, vingrot, staigāt pa māju, pieturoties pie viņas rokas vai mēbelēm. Joma, kas Voldemāram skolā padodas īpaši, ir matemātika. Datorzinības viņš apguvis pašmācības ceļā.
Raizējas par bērnu nākotni
Bērnu invalīdu vecākus nomāc neziņa par to, kā būs, kad bērni izaugs lieli. Viņi raizējas par savu bērnu nākotni – arī šie bērni taču gribēs izbaudīt mīlestību, gribēs strādāt, gribēs būt saprasti un vajadzīgi ne tikai saviem vecākiem, bet arī citiem cilvēkiem. Integrēties veselo sabiedrībā nav un nebūs viegli, jo ne tikai veselie, bet arī slimie cilvēki ir dažādi.
Šie ir tikai daži piemēri no vairāk nekā 10 000 mums līdzās dzīvojošo bērnu invalīdu dzīves. Sūri, bet patiesi. Daudzi šie bērni dzīvo ģimenēs, kas savu dzīvi ir pakārtojušas bērna slimībai; ģimenēs, kurās viens no vecākiem nestrādā, bet augu dienu pavada kopā ar bērnu; nepilnās un mazturīgās ģimenēs. Visi pieejamie līdzekļi šajās ģimenēs tiek izlietoti bērna veselības saglabāšanai, tāpēc šiem cilvēkiem nereti nav naudas bērnu izklaidēšanai un talantu izkopšanai. Tikai ar citu cilvēku palīdzību bērni paretam var apmeklēt kādu teātra izrādi, koncertu, kādu aizraujošu pasākumu. Tikai ar citu cilvēku gādību bērni invalīdi var attīstīt savas spējas. Tāpēc ir svarīgi saprast šo situāciju un palīdzēt. Daudzi no mums to arī dara.
Ir iespēja būt kopā
Vasarās bērni var satikties invalīdu nometnēs. Ar Latvijas Bērnu fonda svētību tās tiek organizētas jau sešpadsmito gadu. Pērn 600 bērni ar dažādiem veselības traucējumiem – bērnu trieku, vēzi, cukura diabētu, dažādām sirds slimībām, fiziskiem un garīgiem traucējumiem, kā arī citām diagnozēm – varēja atpūsties 18 šādās nometnēs. Pērn jau otro reizi tika organizēta speciāla nometne bērniem invalīdiem, kuri pārvietojas invalīdu ratiņos. Ar Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu nometnē divas nedēļas par brīvu varēja uzturēties bērni invalīdi no visas Latvijas. Nometne tika organizēta Mežezerā un deva bērniem vienreizēju iespēju pabūt dabā un peldēt. Lielu prieku bērniem sagādāja latviešu tautas tradīciju izzināšana, dažādu darbiņu gatavošana no dabas materiāliem, izstāde nometnes beigās un dažādu svētku svinēšana.
Šīs nometnes bērniem ir lieliska iespēja būt kopā un atpūsties svaigā gaisā, vienlaikus gūstot daudz vērtīgu iemaņu; iespēja satikties un sadraudzēties. Savukārt bērnu invalīdu vecākiem tas ir neliels atelpas brīdis tikai sev.
Latvijā šobrīd reģistrēti apmēram 10 000 bērnu invalīdu. Ja spēsiet palīdzēt kaut vienam no viņiem, varēsiet droši teikt, ka esat palīdzējuši viņiem visiem. Latvijas Bērnu fonda prezidents Andris Bērziņš kādā intervijā teica: “Labdarība vispirms nozīmē rūpes katram par sevi… Labdarība nozīmē pateikties Kādam tur, Augšā, par to, ka mums ir divas rokas, divas kājas un vesela galva, par to, ka mums dzīvē ir ļoti paveicies. Zināma nodeva par šo veiksmi ir palīdzēt kādam citam, kam nav tā veicies.”
Arī Māte Terēze ir teikusi viedus vārdus: “Ja palīdzi kādam, bet citi domā, ka rīkojies savtīgi – dari to tik un tā!”
