Nedēļas nogali Māriņkalna kluba jaunieši pavadīja neierastā gaisotnē – visi kopīgi devās pārgājienā uz Šļukumu.
Nedēļas nogali Māriņkalna kluba jaunieši pavadīja neierastā gaisotnē – visi kopīgi devās pārgājienā uz Šļukumu. Jauniešus nebiedēja rīta pusē dunošais pērkons un slapjās lietus lāses.
Visi ar smaidu sejās pēcpusdienā devās ceļā. Nācās pat brīnīties par pēkšņo sauli, svelmi un skaidrajām debesīm. Ejot varēja vērot dažādas dabas ainavas no mežu biezokņiem līdz pat ziedošām pļavām. Ceļš nebija grūts, bet interesants. Tikko tu esi kalna galā un jau atkal lejā. Tā kāpjot un lejup skrienot, nemanāmi klāt jau bija iecerētā atpūtas vieta. Visi nedaudz pieglauda vējā izspūrušos matus, notīrīja drēbes un devās pretim namamātei sasveicināties. Cilvēki bija brīnišķīgi un atsaucīgi. Tā vien gribējās kaut ko labu izdarīt. Runāts, darīts! Visi devās atpakaļ nelielajā kalniņā un palīdzēja vecajiem cilvēkiem sakrāmēt malku. It kā nepatīkamais darbs pārvērtās par jautru izklaidi, un visi bija gandarīti par padarīto.
Nav aprakstāmas sajūtas, ar kādām vecie ļaudis skatījās un runāja ar mums. Tas bija abpusēji patīkami. Prieks, ka tu vari kāda labā izdarīt it kā kaut ko nenozīmīgu, bet tajā pašā laikā mīļu.
No darba spēki tomēr bija izsīkuši, tāpēc devāmies uz apmetnes vietu. Kūrām uguni un cepām līdzi paņemtās desiņas. Šoreiz tās garšoja pavisam citādāk nekā parasti. Vai tas būtu prieka, svaigā gaisa dēļ? Atbildi neizdevās noskaidrot, jo pēkšņi visi devās celt savas pašreizējās mājas – teltis. Zēniem šis darbs veicās labāk. Meitenes centās neatpalikt, tomēr bez gudra padoma šeit neiztikt. Cits citam palīdzot, teltis uzcēlām ātri. Secinājām, ka jautra spēle brīvā dabā ir tieši tas, kas mums vajadzīgs. Neķērāmies pie svešām un nezināmām spēlēm, bet spēlējām jau visiem zināmās. Par populārākajām tovakar kļuva “Namiņš deg” un “Pēdējais pāris šķiras”. Neviens nevēlējās pārtraukt jautro spēļu spēlēšanu, pat daudzo kritienu un sasitumu dēļ ne.
Nemanāmi kļuva tumšs. Devāmies turpat pirtiņā un turpinājām priecāties par izdevušies dienu. Kopīgi dziedājām latviešu dziesmas un spriedām, kuru varētu iecelt šāvakara himnas vietā.
Diena bija gara, tāpēc miegs arī pieteica savu kārtu. Negribot un spītējot ķermenim, tomēr nācās iemigt kaut uz stundiņu.
Rīts mums bija tiešām agrs. Ceļoties gribējās dziedāt vakarā skandinātās dziesmas vārdus: “Kamēr vasaras rītos no ziedošām pļavām balta migla pacelsies, lai cik tālu bijis, vienalga, ko darījis, ceļš mans mājup ies.”
Latvijā patiešām ir skaista daba, un nekur nav tik labi kā mājās. Kravājām mantas un posāmies ceļā. Ceļš nebija garš, bet baiļu pilns. Bija bail no suņu rējieniem un niknajiem rūcieniem. Tomēr šoreiz Dievs mūs sargāja un neviens niknais suns ceļā negadījās. Bijām aizkustināti un priecīgi, ieraugot saulē atspīdēto Māriņkalna ūdenstorni. Tā bija pirmā zīme, kas lika secināt, ka mājas ir dažu soļu attālumā. Visi saņēmās spēkus un raitiem, ātriem soļiem devās mājās.
