64. Arī Šūpolnieks pastāsta par sevi: ne nu gluži autobiogrāfiju, tomēr par to, ka arī ir viens, un dzīvē pieļauto kļūdu dēļ tagad vada savas dienas, vairāk draudzējoties ar nakti nekā ar dienu.
64.
Arī Šūpolnieks pastāsta par sevi: ne nu gluži autobiogrāfiju, tomēr par to, ka arī ir viens, un dzīvē pieļauto kļūdu dēļ tagad vada savas dienas, vairāk draudzējoties ar nakti nekā ar dienu. Pēc laiciņa, kad Austra liekas tik nogurusi, ka viņas acis ļaujas miega varai, Šūpolnieks iesakas tepat pasnaust un tikai tad iet projām, jo viņš iešot savā apgaitā, netraucēšot, lai vēl pasildoties. Palicis ērtību labad zem Austras kājām ķeblīti, viņš klusiņām iziet. Nekas taču pasaulē nav svētāks par sievietes miegu, un Šūpolnieks vairs neatceras, kad to ir sargājis. Austra viņam liekas tik nomākta, bāla un izmocīta. Nu viņš ir uzzinājis viņas dzīvesstāstu, saklausījis viņas balsī cerību zudumu, vientulību, ciešanas un mūžīgas skumjas, ko radījis dēla zaudējums.
Šūpolnieks staigā ilgi, jau aust pelēcīga rīta gaisma, kad viņš atgriežas savā sarga būdā. Nav iekšā vairs tik silts kā izejot, viņš klusām, lai netraucētu gulētāju, iekurina krāsniņā mazu uguni, pats piesēzdamies krāsniņas priekšā. Tā viņš sēž un raugās gulētājā: lakats no Austras galvas ir atšļucis, melnie mati, sudraba stīgām caurausti, izspūruši, nedaudzās grumbas, ko viņš ievēroja sejā sarunu laikā, liekas miegā izlīdzinājušās, rokas un vēdera sakrustojusi, viņa vēl labu brīdi guļ, Šūpolnieka vērojošos skatienus nemanot. Sargs iziet ārā vēlreiz, siltumā miegs mācās virsū kā negudrs, bet vēl kāda stunda jāpavada savā sarga postenī, tad varēs savās cisās atgulēt dežūrnakti. Ar stundām četrām viņam pietiek. Ārā jau uzaususi rīta gaisma, šur tur logos atspīd pa ugunij. Mostas cieminieki, ierejas suns. Arī Šūpolnieks ir nolēmis sev iegādāt nakts draugu un jau kucēnu noskatījis: mazu, spicausainu radījumu, ko drīz varēs no mātes nošķirt. Tas būs viņa sargs un draugs, jo ne jau bieži būs izdevība ar kādu cilvēku – tā kā šonakt – izrunāties. Tad suns būs viņa sargātājs un modrās ausis, ja gadīsies piesnausties.
Austra ir pamodusies un jūtas gauži samulsusi par savu uzdrīkstēšanos palikt te, sarga būdā, visu nakti. Tomēr viņa izjūt reizē arī tādu mieru, kāds agrāk nav devies rokās: tas viņu ir beidzot atspirdzinājis, un labais cilvēks, sargs, rūpējoties par viņas ērtībām, pat ķeblīti zem kājām palicis, kurinājis varbūt viņas dēļ krāsniņu un visu laiku, lai viņu netraucētu, klejojis aukstumā.
Kad Šūpolnieks viņu solās pavadīt uz mājām, viņa, sev pašai par brīnumu, neatsaka: negribas vienai atgriezties tur, kur katrs kakts bēdu un atmiņu pilns. Mājās istaba ir auksta, virtuvīte vēl aukstāka, bet vīrietis tūliņ ienes no šķūnīša malku, iekurina gan virtuves plīti, gan istabā krāsni. Viņš laikam pēkšņi ir izjutis kādas gādības jūtas. Pēc nakts sarunas Austra liekas kā sen pazīstama sarunbiedrene.
“Un ko mēs varēsim paēst broksastīs, pirms es došos projām?” viņš vaicā. Austra sen vairs nerūpējas par pārtikas krājumiem, mājās ir tikai dažas olas un aizkaltis maizes kancis.
“Brīnišķīgi!” Šūpolnieks ir apmierināts. “Tas ir tas, ko mums vajag. To es protu gatavot, tas ir mans mīļākais ēdiens!” Austras viesis kā pieredzējis pavārs sāk rosīties pie plīts, un viņa to arī neliedz. Dīvaina patika, ka kāds tā rīkojas, liek viņai sēdēt un vērot vīrieša rosību. Telpās abās krāsnīs mīlīgi sprēgā uguns. Drīz no pannas noņemtas šķīvjos guļ saceptās olas, gatava arī tēja. Divi vientuļnieki brokasto. Austra beidzot jūtas izrauta no briesmīgajiem vientulības žņaugiem.
“Ja nekas nav pretī un neviens jūs negaida, varat tepat izgulēt naktsmiegu – mana dēla gultā,” Austra pēc brokastīm saka. “Negribu arī, ka kaimiņi jūs tagad, no rīta, ierauga aizejot. Nodomās vēl Dies` zina ko…”
“Man galīgi nav kur steigties, visa diena atpūtai pieder man. Vakarā atkal jāstrādā.”
Austra skapī sameklē otru segu, Šūpolnieks novelk savus zābakus. Jau iesilis krāsns sāns. Viņa plaksti drīz ir aizkrituši.
Pēc brīža, lai netrokšņotu un viesa miegu netraucētu, arī Austra dodas pie miera savā gultā. Miers un klusums ir atnācis mājās ne kā soģis, bet kā draugs.
25. Jādzīvo vien ir
Atslābumu, ko Austra izjuta kādu laiciņu pēc dēla bērēm, ir nomainījis kluss izmisums un skumjas. Nekad, nekad vairs neatskanēs Zigurda teiktais: “Čau!” Kam lai viņa dzīvo? Vai četrās sienās izkliegtās sāpes reiz mitēsies? Kad beigsies bezmiega nakšu mūžīgā staigāšana, nogurumu gaidot, lai uz dažām stundām iekristu murgainā miegā? Pasaule viņai apkārt joprojām tikpat kā neeksistē. Viņa jūtas kā viens uz augšu pastiepts pirksts. Dieva lūgšana, lai arī viņas sirds tiktu apstādināta, palikusi Visaugstākā nesadzirdēta. Pasaules norises viņu neskar, ir tikai bēdu smagums, negribas ne ar vienu runāties, jo kam gan var likties svarīgas svešās bēdas? Tikai dienu nomaina gara, bezgalīgi gara nakts, Austras pasaulē ir klusuma pilnas skumjas. Viņa pat neatceras, vai ir ko ēdusi pēc tam, kad viņai brokastis pagatavoja veikala sargs. Cilvēkos viņa nav gājusi. Dažas reizes jaunā “Zieduleju” saimniece gan ir ienākusi ar ēdiena bļodiņu un centusies parunāties, taču runas nav vedušās, jo tukši mierinājuma vārdi, ka viss taču atkal būs labi, ir likušies kā zaimi. Kas vairs var būt labi? Kas? Viņas dzīvē vairs nekas nevar būt labi, viss, kas agrāk licies saistošs, ir zaudējis jēgu…Reizēm viņai liekas, ka tūliņ sajuks prātā.
