63. Ar tādu gaišu noskaņojumu Zigurda pavadītāji atstāj viņu klusajā kapu sētā, kur vairs viņu neplosīs narkotiku posts un vara, kur pie kapa valdīs atmiņas, parasti tikai par to labo, ko katrs cilvēks dzīvē ir paspējis padarīt.
63.
Ar tādu gaišu noskaņojumu Zigurda pavadītāji atstāj viņu klusajā kapu sētā, kur vairs viņu neplosīs narkotiku posts un vara, kur pie kapa valdīs atmiņas, parasti tikai par to labo, ko katrs cilvēks dzīvē ir paspējis padarīt. Viena dzīve ir ātri aizsteigusies, bez laika beigusies, un Liktenis vairāk Zigurdam nelika ciest ne pasaules sāpes, ne izmisumu par nesasniegto. Te valda mūžīgs miers. Pēc visa pārciestā iestājies atslābums arī Austras dvēselē, viņa jūtas kā cilvēks, kas iznācis no milzīga meža, kur maldījies tik ilgi viens un neaizsargāts, baiļu un izmisuma mākts, necerot vairs ne uz ko, padodoties malduguņu vilinājumam, neredzot meža malu, nedzirdot nevienu aicinošu skaņu. Tagad viņa atkal ir pie cilvēkiem.
24. Divi vientuļnieki
Rudens vakars ir vēss un nemīlīgs. Smidzina sīks lietus. Salienas veikala sargs Šūpolnieks jau laikus pirms tumsas iestāšanās ierodas savā darba vietā, kas nu var lepoties ar jaunu, ērtu, nelielu sarga mājiņu. “Lattelekom” vīri tagad daudzviet sabiedrisko vietu un veikalu tuvumā uzceļ telefona būdiņas, tikpat modernas un ērtas kā pilsētā, no kurām ar telekarti gribētāji var pazvanīt jebkurā diennakts laikā. Arī Salienas pagastā tagad ir tāda, un Šūpolnieks apņēmies uzraudzīt arī šo, viņa darba vietai blakus esošo jaunievedumu. Ar dzīvi sargs ir apmierināts, patiesībā nekad viņš nav juties kā svarīga persona, uz kuru kāds var paļauties, kā tas ir tagad. Larisas uzticēšanos un gādību viņš nepievils! Tagad ir darbs, stabila alga un apziņa, ka arī dēls Kārlis, stalts jauneklis, ir viņu nejauši te atradis, atpazinis un nav no viņa novērsies. Beidzot dzīve arī Šūpolniekam ir nokārtojusies, kaut daudzi mūža gadi izsviesti tikpat kā vējā. Darbā viņš iemanījies arī šo to papildus piepelnīt: telekartes, uzņēmumu un privātpersonu katalogu ziņas, konsultāciju un izziņu sniegšana, tas ir papildu darbs, un visi tagad Salienā zina, ka Šūpolnieks ir kā izziņu birojs, par desmit santīmiem viņa darba vietā var daudz ko uzzināt par telefonu numuriem, adresēm. Tāds laiks, kad neviens neko par velti nedara, kāpēc tas būt jādara veikala sargam? Viņam jau ir arī daži draugi, tikai vairāki no tiem grib vilkt uz to pusi, uz kuru viņš Larisai solījies nemūžam neskatīties. Alkohols viņam ir jāaizmirst, bet kārdinājums rodas bieži. Spēj tik atteikt! Pagaidām viņš turējies kā klints un pats sevi aizvien pēc katra atteikuma uzlielījis: skaties, dēls, tavs tēvs arī var būt cilvēks, ne lupata! Viņš, klusajās naktīs veikalu uzmanot, reizēm domās runājas ar dēlu, stāsta viņam par savu dzīvi, netaisnojas, ka tēva misiju pametis novārtā. It kā Kārlis visu to dzirdētu, viņš sevi neizceļ ar labiem darbiem. Sarunas ar dēlu Šūpolnieku pat aizrauj. Ja viņš būtu kāds rakstītājs, viņš to visu uzliktu uz papīra, tad kādreiz atdotu dēlam, lai uzzina, un nekad nepieļauj tādas kļūdas. Iegājis savas dzīves sestajā desmitgadē, viņš var tikai pateikties liktenim un Larisai, ka nav vairs jānīkst kā pluskainam sunim. Kādu vakaru, kad ir pilnmēness un sargs iet savā apgaitā pa veikala apkārtni, nesteidzīgi ritinot savu domu kamolu, cigareti kūpinādams, viņš pamana kādu sievieti, arī šurpu – turpu pa netālo ceļu, kā kādu gaidot, staigājam. Spocīgais pilnmēness gājējai piešķir kādu mistiskas veidolu. Viņa it kā neiet, bet plūst kā kāda straume vai parādība. Šūpolnieks nav tas cilvēks, kas ticētu spokiem un māņiem, kas pilnmēness naktīs staigātu pa pasauli mieru meklēdami. Bet, kad cilvēks jau vai trešo reizi atkal parādās netālu uz ceļa un nenāk arī pa telefonu zvanīt, sargs nolemj staigātāju uzrunāt. Vai tad nu tā bez vajadzības naktī kāds klīstu apkārt kā apmāts?
Labvakaru saņēmusi un šķiet, savās pārdomās iztraucēta, sieviete monotonā, klusā, noguruša cilvēka balsī atsaka: “Naktsmiers man sen vairs nav draugs, tāpēc arī, paklausot ārsta teiktajam, par vakara pastaigām, bieži izeju laukā un staigāju, kamēr piekūstu. Mēnesnīca mani šodien mudina uz garām pastaigām.”
“Varu uzaicināt savā sarga miteklī parunāties, sasildīties, padzert tēju. Man ap šo stundu ir tējas laiks.Nav labi, ja cilvēks ir viens un izskatās arī bēdīgs, es varu būt arī sarunbiedrs,” sargs aicina, par brīnumu, uzrunātā neatsaka:
“Man tiešām nekas nebūtu pretī ar dzīvu cilvēku pasēdēt siltumā, ja jūs aicināt. Es zinu, ka esat godīgs veikala sargs, kas tepat Salienā dzīvo. Esmu jūs redzējusi.”
Pēc laiciņa viņi ir iepazinušies, un Austra drīz sildās mīlīgajā būdiņas siltumā, tēju pa malciņam baudīdama. Sākumā viņi daudz neko nerunā. Ko var viens otram tā uzreiz teikt divi sveši, naktī katrs savās gaitās satikušies cilvēki? Tad pamazām, vārdu pa vārdam, sāk ritināties saruna: par Austras bēdām, par vientulību, kas īpaši uzbāzīga tādās pilnmēness naktīs, kā šī… par bēdām, kas negrib no viņas atstāties, par zaudējuma rūgtumu, sirdssāpēm pēc dēla nāves.
