60. Turēt savu bērnu rokās, tikko no mātes miesām pasaulē ienākušu, viņš ir vēlējies sen.
60.
Turēt savu bērnu rokās, tikko no mātes miesām pasaulē ienākušu, viņš ir vēlējies sen. Veselu pusgadu, kopš zina, ka viņiem beidzot būs ilgi gaidītais bērniņš, bijis gatavs šim brīdim arī psiholoģiski. Taču Ilga tagad uzstāj, ka māsa vismaz pagaidām nedrīkst vīram zvanīt. Linda taču saprotot, kāpēc…
“Es zinu, par ko tu baidies, ka vari viņam sāpēs kaut ko samuldēt par savu vienas dienas vājumu, bet tās taču ir muļķības! Juris ir bērna tēvs, to tu nevari ne noliegt, ne šobrīd pierādīt pretējo!”
“Es negribu, ka viņš mani redz tādu nomocītu un nesakopušos, jo viņa uztverē es esmu vienmēr perfekta, frizēta un saka, ka, piedaloties dzemdībās, daži vīri pēc tam ilgi nevarot sievu fiziski mīlēt. Tāpēc arī es negribu. Tu būsi man līdzās! Esmu visu pārdomājusi. Lūdzu! Tad jau redzēs.”
Ilgai jau diezgan regulāri uznāk raksturīgās dzemdību sāpes, un Linda paklausa māsai. Viņa izsauc ātro palīdzību, ir laiks braukt. Pēc krietna pārtraukuma Linda atkal ver bijušās darbavietas durvis. Te katrs stūrītis pazīstams. Tiesa – dzemdību nodaļā, šinī svētnīcā – viņa bijusi vismazāk. Akušiere pret tādām ģimenes dzemdībām, kur dzemdētāju pavada personiskā māsa, turklāt medicīnu zinoša, neiebilst. Linda bez emocijām varēs just līdzi, būt klāt un palīdzēt, arī ja vajadzēs personālam. Lindu ar labu vārdu bieži pieminot bijušie kolēģi. Vāķīt ģībstošus vīrus, kas biežāk tikai traucējot, Silaines slimnīcā vēl neesot kļuvis par tradīciju. Daži gadījumi ar ģimenes dzemdībām gan esot bijuši, tomēr sevi neesot attaisnojuši. Te vēl valdot stagnācijas gars, lai jau lielpilsētās ievazājoties ārzemju metodes. Lauki vienmēr ir konservatīvi. Daktere Cīrule principā ir pret vīra piedalīšanos šinī tik bezgala intīmajā procesā un pieļauj to tikai kā izņēmuma gadījumu dzemdību sākuma periodā un reizēm tad, kad bērniņš tūliņ, tūliņ būs klāt. Lai citās pilsētās darot, kā gribot, nodaļas vadītājai esot savi uzskati. Arī nekāda samaksas sistēma Silaines slimnīcā par ģimenes dzemdībām neesot izstrādāta kā tas ir galvaspilsētā. Jaunie laiki uz provinci nāk lēnām. Tagad Silaines slimnīcā katra bērna dzimšana vispār esot notikums, jo dzemdētgribētāju paliekot tik maz, ka reizēm dzemdību nodaļā neesot neviena bērniņa. Personāls sēžot dienām bezdarbībā un klačojoties. Visi ģimenēs kļuvuši tik gudri un sevi mīloši, bērna radīšanu atliekot uz nenoteiktu laiku. Slimnīcas galvenais ārsts jau domājot, ka nodaļa vispār jāslēdz kā nerentabla. Tos, kas dzimšot turpmāk, ar prieku apkalpošot lielpilsētās. Nav cilvēku, nav problēmu! Par to visu runā Cīrules kundze, Ilgu nodaļā uzņemdama un laiku sarunās kavēdama.
Viņa ir priecīga redzēt Lindu un izvaicā par pārdevējas dzīves labumiem, par viņas ģimeni un neseno notikumu veikalā, par ko tagad runājot visā pilsētiņā. Par veikala aplaupīšanu Linda izliekas zinot tikpat, cik citi. Tas jau piederot pie vakardienas. Lindas dominante esot māsas dzemdības, galvenais, ka veikala personālam viss beidzies puslīdz laimīgi. Izmeklētāji turpinot savu darbu. Linda tiešām par visu bijušo un pārdzīvoto nedomā. Varbūt vēlāk, kad būs pagājis laiks, atmiņās atausīs uztraukums un emocijas.
Kad pēc pirmās akušiera apskates māsas ir divvietīgajā pirmsdzemdību palātā un norit dzemdību pirmais periods, ar sāpju pakāpenisku pieaugumu un bērniņa ceļa gatavošanos, Ilga ar pacilātību un interesi pēc pulksteņa seko sāpju biežumam un ilgumam, beidzot notiek tas, ko viņa tik ilgi gaidījusi – viņa top par māmiņu. Šis ceļš nav viegls, vēl tikai sākums. Kad Linda vēlreiz jautā, vai nevajag zvanīt Jurim, māsa paliek pie sava: “Ja nu vēlāk… Un es arī šaubos, vai Jura klātbūtne man būs labāka par tavējo… Ar rociņas turēšanu vien ir par maz, ja dvēseļu saplūšana nenotiek.”
“Labi! Ja tu tā esi izlēmusi. Pagaidām es tev palasīšu priekšā Skalbes pasakas. Tās ir vienreizēji piemērotas šādiem radīšanas brīžiem.”
Vispirms Linda lasa pasaku par Sarkangalvīti un senajiem vecmāmiņas tikumiem: Adāmo tikumiņu, Lāpāmo un Dāvināšanas tikumiņu. Svinīgā un lēnā balsī seko pazīstamais sižets par vilka vēderu un Sarkangalvītes izglābšanu un nobīļa tējas dzeršanu… Ilgai patīk Skalbes pasakas, taču viņa nekad nav domājusi, ka ar tām tik lieliski var atsāpināt. Rakstnieks rakstot taču neparedz savu darbu ceļu pasaulē, nevar paredzēt lasītāju izjūtas. Kopš šīs dienas Skalbes pasakas būs Ilgas mīļākā lasāmviela. Arī viņas bērns tās iemīlēs. Viņš būs Skalbes pasaku bērns.
