54. Uz kreisās rokas trešā pirksta Bosam, tagad viņa to tā sauks, zīmoggredzens, dzeltena metāla, izskatās dārgs un iespaidīgs – tāds ir daudzu vīriešu sapnis.
54.
Uz kreisās rokas trešā pirksta Bosam, tagad viņa to tā sauks, zīmoggredzens, dzeltena metāla, izskatās dārgs un iespaidīgs – tāds ir daudzu vīriešu sapnis. Linda pamana, ka zeltnesis ir par veselu falangu saīsināts, arī piektais pirksts ir īsāks. Tātad šis cilvēks ir ar īpašām pazīmēm. To viņa liks aiz auss.
“Ar kādu mašīnu inkasents ved naudu arī no Salienas, ir zināms. Cikos ved – precizēsim pēc tavas informācijas. Cikos tad?”
“Kā kuro dienu. Precīza laika nav. Pēcpusdienā, lai līdz vakaram kasēs daudz neiekrājas.” Linda iejūtas profesionālas ziņotājas lomā. Pēc tam viss līdz pēdējam sīkumam būs jāatstāsta Larisai. Par tālāko domās viņa un policija.
“Kad brauc uz banku? Cikos?”
“Nezinu! Precīzi tas nav. Banka taču nav Rīgā, bet dažu kvartālu attālumā no veikala.Vai jūsu plānos ietilpst arī bankas laupīšana?”
“Izjautāju es, un varbūt arī tikai tāpēc, lai pārbaudītu tevi. Mums ir sava zināšana. Liecies baigi gudrā un ne ar pliku roku ņemama. Pat vēl – sprēgā! Pareizi darīji, ka Zigi pameti. Proti pati par sevi pastāvēt.”
“Tā arī ir!”Linda saka un vēro tālāko notikumu gaitu. Kāpēc viņi jautā tik vienkāršas lietas? To taču var uzzināt jebkurš, kam acis pierē. Laikam jau, lai viņu pārbaudītu kā uzticamu ziņotāju: Kas ir inkasācijas mašīnas šoferis? Kas saskaita naudu, pirms nodot savācējam? Vai inkasenti abi ir apbruņoti? Cik naudas parasti dienā ietirgo? Vai veikalā dežūrējošie apsargi nesen kā ieradušies? Beidzot viņi ir nonākuši pie galvenā – par Lindas lomu šajā operācijā.
“Tev tikai jāielaiž mūsu cilvēki caur noliktavu veikalā. Ne jau pa galvenajām durvīm ir iespējams nepamanītiem ierasties. Ja esi skatījusies filmās, tad…”
“Man tādas gangsteru filmas nav pa gaumei. Nezinu, kā es varēšu, nezinot – tieši kurā brīdī tas notiks, izdarīt tā, kā teiksiet? Noliktavā ir dažādas situācijas. Tās pat nevar paredzēt. Durvis parasti ir slēgtas. Kad pieved preces, tad arī atver.”
“Tāpēc mēs te arī esam. Domāju, ka tas notiks pirmajās minūtēs pēc pusdienlaika! Kur pusdienojat? Protams, katram veikalam ir savas tradīcijas. Kā jums?”
“Vispār aiz noliktavas ir telpa, kurā arī uzturamies un arī ēdam,” Linda ir savu ziņotāja lomu apguvusi. Kāpēc viņai šī banda uzticējās, nenojaušot, ka tā ir tikai spēle? Linda nebūs viņu līdzgaitniece! Tas nu ir skaidrs jau no pirmās tikšanās reizes ar šiem neliešiem. Labi, ka viņi izvēlējās tieši viņu. Citas meitenes varbūt nobītos un viņas tiešām savervētu? Mediķi, arī bijušie nav ar pliku roku ņemami! Nav arī tā uzpērkami, kā domā šie salašņas.
“Labi! Priecājos, ka esat tik saprātīga! Par to stundu uzzināsiet! Darbs nav grūts, bet atbildīgs. Mēs jau uz vietas būsim laikus. Operācijai savā veidā jābūt unikālai, lai visa Latvija runā!”
“Nebaidieties, varbūt runās arī, tikai ne tā, kā jūs to domājat! “Linda pie sevis nosaka, viņai izsenis patīk tādi iekšējie monologi. Nevienam taču nav aizliegts domāt vienu, bet runāt to, ko vajag.
“Ko šinī operācijā darīs Zigis?” Linda pēkšņi jautā. “Vai viņš ieteica izmantot mani?”
“Tas nu gan, zeltenīt, ir noslēpums! Nekādu lielo lomu viņam vairs nevar uzticēt, taču viņa parādu pie reizes un ar tavu palīdzību varēs dzēst. Savu lomu viņš pildīs, viņa aste ir bluķī! Liekas, ka viss ir pateikts! Esmu izlēmis – jūs esat spējīga mums palīdzēt. Tas jums pašai nāks par labu, jo savus darbiniekus mēs prēmējam dāsni.”
Pēc mirkļa Boss saka, ka vēlreiz būs jāsatiekas jau pirms pašas operācijas. Lindu neviens tagad nepavadīšot, lai mierīgi kātojot projām, pilsētiņa tepat esot, divu kilometru attālumā – centrs. Boss visbeidzot sniedz Lindai roku. Tādu žestu viņa nav paredzējusi, viņu tātad uztver kā līdzīgu.
Cik pretīgi! Viņa vēl parādīs, uz ko ir spējīga viņu nejauši vai varbūt apzināti izvēlētā ziņotāja un tagad arī līdzzinātāja, kas pati ir pieņēmusi lēmumu, ar ko sadarboties. Nav vēl zināms, kurš smiesies pēdējais…
Mājupejot viņas galvā nav nevienas domas, viss liekas bijis tik nereāli kā sapnī. Tagad viņa apzinās, ka ir iesaistīta bīstamā lietā, kas nu, gribot vai negribot, jānoved līdz galam, un galam ir jābūt par labu viņai, Larisai un policijai. Par tālāko viņa nedomā. Ejot pa Silaines piemīlīgajām ieliņām, kur līdz šim droši spēlējās bērni, acis priecēja mazpilsētiņai tik raksturīgais miers un drošības sajūta, Linda saprot, ka tie laiki ir beigušies. Pilsētiņu ir apsēdis ļaunums. Kā te pamazām vien saradušies noziedznieki, narkomāni, dīkdieņi? Vai tie nokrituši no gaisa vai arī ieauguši kā miesā iemetas augonis no mazas skrambas un infekcijas? No bezdarba, bezdarbības, vieglas peļņas kāres un visatļautības? Varbūt kriminālfilmu iespaidā, kas pārpludinājušas zilos ekrānus?
