51. “Un mani jūs izvēlējāties par to savu cilvēku?” Linda ir izbrīnīta. “Bet ja nu es ziņošu policijai?”.
51.
“Un mani jūs izvēlējāties par to savu cilvēku?” Linda ir izbrīnīta. “Bet ja nu es ziņošu policijai?”
“Ko neteiksi! Par to arī varētu baidīties, bet neziņosi vis! Tāpēc jau mēs te esam! Mēs varam tevi ar dažādām metodēm paspaidīt, papaijāt. Tu būsi ar mums! Tev taču ir meita? Ja nu ar viņu kas notiek? Padomā!”
“Kā to saprast? Jūs to visu jau esat izplānojuši?”Linda izdveš.
“Kā tad tu domāji? Plānus izstrādā šefs, mēs esam izpildītāji. Arī tu. Mēs tā pavēlāk varam uzbrukt veikalā. Piemēram: tanī laikā, kad kad tu liec naudiņu kasē, vai pārskaiti, tu nobīsies un laidīsies vai labāk, ja stāvēsi mierīga. Vēlāk varēsi arī kliegt… Tā jau būs tava darīšana. Mūsu darīšanas uz tevi neattiecas, galvenais, lai kase paliek vaļā. Kāda rociņa sekundes laikā visu nodarīs. Pirms tam jūsu sargu modrība būs novērsta, bet tās ir detaļas…”
“Jūs esat traki! Tas nav iespējams!”
“Tev nav citas izejas kā sadarboties, patiesībā nav nekāda riska, neviens tev neko nevar pārmest, vēl labāk, ja izbīlī esi kaut vai apčurājusies un atdevusi kasi. Tu esi kā ķīlniece. Neizdosies, būsi līdzvainīga. Ja mūs noķers, tad arī tu figurēsi… Tevi kā līdzzinātāju arī nežēlos, tāpēc no šī brīža …Tu taču to saproti. Bet arī tas vēl nav viss. Tas tik tā virspusēji – ievadam. Vēl tev jāiztur eksāmens, jārunā ar svarīgākiem cilvēkiem, un tas būs jau šodien.”
Linda pamana, ka pie viņiem piestāj mašīna. Viens vīrietis izlec no auto un ierauj viņu ar spēku mašīnas pakaļējā sēdeklī. Kad viņa atgūstas, mašīna jau brauc.
“Kāpēc jūs tā?” Linda tikai paspēj iekliegties.
Kādu brīdi neviens neko nerunā, tikai Linda spurojas un sauc: “Nelieši! Izdzimteņi! Laidiet mani vaļā!” Tas klātesošajiem nepatīk, kāda valdonīga roka noliec uz priekšu viņas galvu.
Šoferim blakussēdošais ierunājas: “Kundzīt, mēs neesam nejauši satikušies, un jums nāksies vēl arī mani uzklausīt, ja nevēlaties lielas nepatikšanas sev un ģimenei. Vai tad jūs kriminālromānus nelasāt? Pilnīgs fantāzijas trūkums, ja domājat, ka dzīvē nekas tāds nenotiek.”
Mašīna pēkšņi sāk buksēt un pamazām, netiekot uz priekšu, pamatīgi ierokas sniega sanesumos. Šī iela vairākas dienas nav tīrīta, putenis padarījis to neizbraucamu. Vīrieši sāk skaļi lādēties. Priekšā sēdošais izkāpj un aicina arī aizmugurē sēdošos pastumt. Linda reaģē zibenīgi un izlec līdz ar visiem ārā. Tagad viņai jāskrien, jāskrien, ātrāk, tālāk projām, neskatoties ne uz ko! Viņa nedzird, vai kāds dzenas viņai pakaļ vai ne. Labu brīdi skrējusi, viņa apstājas. Reti kurā mājā ir gaišs kaut viens logs. Kur lai viņa tveras? Sāk riet kāds iztraucēts suns, pagalmā ķēdi žvadzinādams. Tas tik vēl trūkst, lai krancis nodotu Lindas atrašanās vietu! Viņa paskrien pa ielu tālāk, tad paslēpjas kādā pagalmā un ieklausās. Viss ir klusu. Tikai puteņa auri un viņas pašas sirdspuksti. Pilsētiņa guļ vakara nomiedzī. Viņa pat nezina, kur atrodas un uz kuru pusi ir viņas iela. Tagad Linda sajūt stindzinošu aukstumu. Varbūt tas ir baiļu stingums? Tā stāvot nekāda skaidrība neradīsies, viņa sev pavēl: kustēties, kustēties! Nogājusi pāris kvartālus un nesatikusi nevienu cilvēku, Linda pēkšņi atpazīst apkārtni: pavisam tuvu ir viņas iela! Māja ir izstieptas rokas attālumā. Viņa drīz būs siltumā!
Virtuves logā spīd gaisma. Kad Linda sasniedz mājas durvis, tās atver Dzidra, viņa ir meitu gaidījusi un ilgi bažījusies, gandrīz uz policiju zvanījusi…
“Un vajadzēja arī!” Linda saka un atkrīt virtuves krēslā. Beidzot viņa ir siltumā un drošībā. “Kur Karlīne?” viņa satrauktā balsī ieprasās, atcerējusies, ka tie tipi kaut ko gvelza par bērnu.
“Ko tu? Kāpēc tu tā prasi? Bērns jau sen kā guļ. Viss ir labi. Kas ar tevi notika?” Arī tēvs ir tikai snaudis un iznāk virtuvē.
“Es tūlīt! Viss ir labi, tikai drusku sasilšu… Mani uz brīdi nolaupīja kaut kādi tipi. Man izdevās puteņa dēļ izmukt. Šodien tas ir beidzies, taču viss vēl, šķiet, priekšā.” Un Linda izstāsta visu vecākiem, ko piedzīvojusi, un Apsīšu mājas logos vēl ilgi spīd gaisma.
Kad Linda beidzot ir nomierinājusies un devusies pie miera, viņa vēl ilgi klausās, kā ārā auro putenis, kas laikam viņu šodien ir paglābis no lielākiem pārdzīvojumiem.
