50. Linda raud, pati nezinot, par ko: laikam taču no atvieglinājuma un arī no kauna, ka viņai tā jāizturas. Viss ir tā samudžinājies, šo mudžekli atpiņķerēt Linda pagaidām negrib un nespēj.
50.
Linda raud, pati nezinot, par ko: laikam taču no atvieglinājuma un arī no kauna, ka viņai tā jāizturas. Viss ir tā samudžinājies, šo mudžekli atpiņķerēt Linda pagaidām negrib un nespēj. Viņa paklausa māsai, kas ir viņas vienīgā uzticības persona. Viņiem būs tas, kas tik ilgi ir kavējies, varbūt tas ir tas gadījums, kad mērķis attaisno līdzekļus.
19. Viss tikai sākas
Ir pats ziemas vidus. Puteņi nerimstas jau vairākas dienas. Par tādu laiku saka, ka raganām kāzas un gādīgs saimnieks pat suni sliktā laikā nedzen ārā. Sniegi virpuļo trakā dejā un paralizē sadzīvi: nekursē autobusi, reizēm nodziest strāva, nedarbojas apkure un pilsētiņā iestājas pilnīgs haoss: šur tur aizsalst radiatori, aukstums ienāk daudzās mājās, atliek tikai cerēt, ka ne uz ilgu laiku. Tāda dabas stihija nav bijusi jau vairākus gadus. Veikals, pasts, skola un slimnīca darbojas. Arī Linda ir darbā un caur platajiem logiem vēro puteņa rotaļas. Pircēju ir maz, visi kārtīgie cilvēki jau pēcpusdienā ir iepirkušies. Vakars nāk gausi. Lindai darbs beidzas reizē ar pusnakts iestāšanos. Veikalā ik pa brīdim lielākos vai mazākos bariņos parādās jaunieši, kas veikalā ienākuši tikai nejaušības vai garlaicības dēļ. Zēni lēnā garā pērk cigaretes, alkoholu, košļājamās gumijas. Vēlāk atsevišķas jauniešu grupiņas ar azartisku interesi apstāj prezervatīvu vitrīnu, irgojas un acīmredzot grib samulsināt arī jaunās pārdevējas, izvaicājot par gumijas izstrādājumu īpašībām. Taču prece ir prece, katrs pats izvēlās, ko un cik pirkt. Linda gan nedomā, ka šie zaļknābīši un brašuļi būtu kādi izcilie prezervatīvu lietotāji un droša seksa pārzinātāji, tomēr jau pats fakts, ka ir interese, Lindai liekas apsveicams. Viņa prot tirgot arī šo preci.
Veikalā jau ilgāku laiku dežurē divi apsargi, ja sākās kādas nekārtības vai aizdomas par zādzībām, ir uz ko paļauties. Tie ātri nekārtību cēlējus nomierina un, ja vajag, pavada arī līdz durvīm un tālāk. Vairākas jauniešu grupiņas ir Lindai pazīstamas. Vietējie zēni lielus tračus nekad netaisa. Sliktāk ir ar svešiniekiem – iebraucējiem, kuri alkohola reibumā reizēm izraisa nopietnākus incidentus. Ir bijuši gadījumi, kad kaušļi jānogādā policijas iecirknī, sevišķi ballīšu vakaros. Tāda ir šā darba specifika, būt vienmēr modram un justies tonusā. Īpaši tādās reizēs kā šis vakars, kad jaunatnei nav citas vietas, kur izklaidēties un sasildīties. Pastaigām ielās laiks šodien nav īpaši piemērots.
Kad veikals tiek slēgts un darbs beidzies, Linda, puteņa vērpetēs pīdamās, steidzas uz mājām, viņai jau netālu no veikala pēkšņi sāk likties, ka kāds seko. Pielikusi soli un atskatījusies, viņa redz, ka vīrietis ir jau dažu desmitu soļu atstatumā un soļo naskāk. Iela ir tukša kā izslaucīta. Pēkšņi viņa atceras uzbrukumu Larisai pērngad, to, ka noziedznieks joprojām nav atrasts, ka avīzes arī vēsta dažādus satraucošus gadījumus… Lindu pārņem panika. Viņa sāk skriet. Dzirdams, ka arī vīrietis skrien. Baiļu kamols žņaudz kaklu. Varbūt kāds tā izklaidējas, viņu baidīdams? Vai tiešām pilsētiņas ielās nav neviena pretimnācēja, neviena cilvēka? Pat neviena apkārtklīstoša suņa, ko agrāk Linda tā necieta? Nācējs jau ir aiz muguras viena soļa attālumā un tikpat kā pie auss saka: “Stop! Stop! Skaistā kundze! Vajag parunāties. Laiks šodien ir tik piemērots šādai nodarbei.”
“Ko jums vajag? Es jūs nepazīstu. Atšujieties!”
“Mani sūta Zigurda maizes tēvs. Viņam ar Zigi ir problēmas – parāds. Es esmu tā saucamais izsitējs, kas par attiecīgu samaksu palīdzēs atgūt naudiņu, pats par to nopelnot. Tādi laiki! Cik precīzi teikts – izsitējs! Vai par tādu ir kaut kas dzirdēts?”
Vīrietis Lindai liekas īpaši nepatīkams. No viņa dvako alkohola smārds. Adīta melna cepure uzmaukta līdz acīm, seja bārdas rugājiem apaudzēta. Tagad viņš ir aizšķērsojis Lindas ceļu un izskatās draudīgs.
“Kāda man daļa gar Zigurda parādiem? Mēs taču sen neesam redzējušies, mēs jau ilgi esam šķīrušies. Ne es redzējusi viņa aizlienēto naudu, ne man var prasīt atdot. Laidiet!”
“Ja viss dzīvē būtu tik vienkārši! Nauda ir jāatgūst, vienalga, kādiem līdzekļiem, šefs nejoko, visdrīzākajā laikā tai jābūt viņa kabatā.”
“Man nav naudas ne līdzi, ne arī jūs to varat no manis dabūt.” Linda jau izmisīgi, gandrīz raudādama skaidro.
“Veikalā naudas pietiek, jāprot tikai paņemt! Tu mūs konsultēsi, mēs paņemsim. Galvenais, lai ir savs cilvēks, kas palīdz visu sekundes laikā padarīt.
