Pati par sevi brīnos un nesaprotu, kāpēc es tā izdarīju. Es – nopietnā paraugsieva! Redzi, uzrakstīju un uzreiz palika vieglāk.
“Pati par sevi brīnos un nesaprotu, kāpēc es tā izdarīju. Es – nopietnā paraugsieva! Redzi, uzrakstīju un uzreiz palika vieglāk. Vēstuli tūliņ sadedzini, lai nekas nepaliek pāri. Aizmirsti, ko zini par mani un bijušo starp diviem muļķa studentiem. Esmu izlēmusi. Tu neko nezini. Tas vienalga būs tikai Jura un mans bērns! Ilga”
Vēstule sadeg ar zilgani dzeltenu liesmu. Linda mācēs glabāt noslēpumu.
16. Larisa un dēli
“Lejaskrogi” joprojām ir arī Larisas māja. Citas viņai nav un līdz šim citu māju viņa arī nav kārojusi. Iespējas pārcelties uz pilsētiņu ir vilinājušas dēlus, pati viņa ir “Lejaskrogus” iemīlējusi.
Te ritējuši tik daudzi viņas mūža gadi, šeit bijusi gan kalpones padevība, kad Andreja mātes dzelošie acu skatieni kā ar iesmiem viņu atgaiņāja no dēla vēl tajos laikos, kad Andreja sieva Zinaida gulēja nāves cisās. Tad Larisa prata pazagšus atvērt Andreja guļamistabas durvis vietulīgajās un garajās nakts stundās vīrieša stipro roku alkdama. Te viņa kļuva arī par čaklo saimnieci un Andreja līdzgaitnieci, un vēlāk visā apkārtnē godātā bagātā kundze. Toreiz gan viņa vēl gribēja būt izraudzītā vīrieša pielaulatā. Liktens to nebija lēmis, tāpēc viņa palika tā pati brīvā kaija, divu cilvēku brīvu attiecību piekritēja. Arī tagad viņiem ir katram sava guļamistaba, kā tas iesākās Larisas slimības laikā. Vīrieša krākšanu miegā un svepstēšanu viņa dzird tikai tajās naktīs, kad pati pie viņa atnāk, kā to darījusi no sendienām. Viņa ir biznesā aizņemta, bieži darbā tik pārgurusi, ka iekrīt savā gultā kā nemaņā. Seksam viņa atvēl arvien mazāk laika, arī vēlmes tagad ir pieticīgākas nekā bija jaunības karstumā. Andrejs arī joprojām pirmais never viņas celles durvis. Viņi laikam abi novecos vienlaikus. Viņa paliek neatkarīga un patstāvīga savā izvēlē, tā tas bijis kopš jaunības. Arī dēli ir pieraduši, ka māte ir neatkarīga sieviete. Andrejs tagad neiemaisās viņu sarunās un strīdos, šī neitralitāte tiek pieņemta. Kārlim aizvien pirmais padomdevējs ir Apsīšu Jānis. Ar to arī Larisa ir samierinājusies. Lielais dēls iet pats savu ceļu un mātei raizes nesagādā.
Toties mazākais aug citādāks. Laikam mātes dotā nauda un labākas materiālās iespējas Mārtiņa raksturu ir samaitājušas.
“Iedod man kādu latiņu!” tā viņš itin bieži darbā pie māte ieskrējis novīteroja kā tāds pavasara putns, nepaskaidrojot, kur savaņģoto naudiņu tērēs. Bet tērēšana aizvien iznāk draugu un klasesbiedru kompānijā, kas bieži slaistās pa pavārtēm un ielām. Mārcim te gribās būt noteicējam, zīmēties kā līderim un bravūrīgi apspiest draugu priekšlikumus. Tad ne vienreiz vien izceļas kautiņi. Larisa ir pamanījusi zēnu kompānijā arī smēķēšanu. Vasaras sākumā, Mārci lutinot un pakļaujoties viņa solījumiem uzlabot sekmes, Larisa dēlam bija nopirkusi skūteri, tas tikai kaitēja: tagad viņa pavisam nebija spējīga izkontrolēt dēla gaitas: dūmu un putekļu mākonis, un viņš ir projām. Uz Andreja iemaisīšanos arī nav ko cerēt. Pievilkt grožus Larisai vajag pašai.
