41. “Tu nu gan esi izaudzis!”Linda tikai nosaka, jo nav īsti pārliecināta, ka Kārlis tā arī domā un ka tiešām tā arī ir bijis, kā viņš lielās.
41.
“Tu nu gan esi izaudzis!”Linda tikai nosaka, jo nav īsti pārliecināta, ka Kārlis tā arī domā un ka tiešām tā arī ir bijis, kā viņš lielās.
“Ja jau esmu tev kā brālis, tad varu arī izrunāties par visu, kas uz sirds. Pastāsti tagad, kā iet Karlīnei, manai mazajai draudzenītei. Vai viņa arī mani kādreiz atcerējās? Es bieži par viņu domāju. Varbūt pat biežāk nekā par tevi. Kaut gan es jūs abas uztveru kā vienu – komplektā. Ko viņa šodien dara?”
“Iebrauksim bērnudārzā, paņemšu viņu uz mājām, tad parunāsies pats. Tevi nav aizmirsusi, kaut tik ilgi biji prom. Aizvien vaicā, kad tu būsi mājās un ko tu tur dari. Gribēja pat rakstīt vēstuli, bet mēs nezinājām adresi.”
“Es viņai atvedu dāvanu, kā jau mazai dāmai.” Kārlis no jakas krūšu kabatas izņem mazas krellītes: “Kā tev liekas, vai viņai patiks?”
“To viņa pratīs novērtēt!”
Karlīne dārziņā jau gaida pakaļnācējus. Kārli ieraudzījusi, viņa no sajūsmas spiedz: “Kā es tevi nevarēju sagaidīt, kāpēc tu biji mani aizmirsis?” Karlīne par dāvanu ir stāvā sajūsmā: “Tu esi man mīļš kā mans mīļais guļamais miega trusis!” ar rociņām apķerot Kārļa kaklu, viņa saka. “Ko tu atvedi mammai?”
“Lielajiem cilvēkiem dāvanu šoreiz nav.”
“Un Mārcim?”
“Mārcis arī ir jau diezgan liels. Dāvana ir tikai mazajai draudzenītei.” Uz mājām ejot, viena Karlīnes roka ir cieši iekrampējusies Kārļa plaukstā. Tā viņi iet trijatā un runājas vairāk ar bērnu, kurš ir sarunas aizcieties.
Brītiņu paviesojies Apsīšu namiņā un apsolījies Karlīni drīz apciemot, Kārlis aizbrauc. Lindai viņš liekas pašpārliecināts, skaists jauneklis, patīkams sarunbiedrs. Linda ir runājusies ar viņu kā ar draugu. Tā viņai šajās dienās ir trūcis.
15. Uz citu pusi
Pienāk pirmdienas rīts. Laiks doties uz darbu, taču Linda vedēju šorīt nesagaida. Arī autobuss uz Salienu jau ir projām. Vēl neko sliktu nenojaušot, viņa sarunā tēvu, kas arī ir brīvāks un vēl kavējas mājās. Aizveduši uz dārziņu Karlīni un tāpēc nedaudz aizkavējušies, viņi sasniedz Salienu tad, kad veikals jau vaļā. Uģis viens strādā abās nodaļās un uz Lindu pat acis nepaceļ. Padevusi labrītu un atvainojusies par nokavēšanos, Linda pārģērbjas un stājas savā vietā. Pircēju kā jau pirmdienās ir daudz, nekādām sarunām neatliek laika. Reizēm Linda pamet acis Uģa virzienā. Tik aizņemtu ar darbu viņa Uģi nav redzējusi. Reizēm viņš uzsvērti koķetē ar jaunām meitenēm – pircējām, nevēršot ne skatienu Lindas virzienā, it kā tur būtu tukša vieta. Pienāk pusdienlaiks. Uģa skatiens nepārprotami liecina: tu man neko vairs nenozīmē! Arī Lindai ir pašapziņa. Pēc sarunas Aploku pirtiņā gan tik ļaunas tālākās attiecības nelikās. Uģis laikam viņu uztver šodien kā kādu spitālīgo. Neko viņš nav sapratis, neko! Varbūt Uģim arī nepatika viņas brauciens uz Silaini Kārļa mašīnā? Vai varbūt likās, ka Linda pirmā pagrieza muguru? Nabaga Kārlis, kuru visi, kas Lindai tuvojas, uztver kā konkurentu vai sāncensi.
Līdz veikala slēgšanai nekādas sarunas tā arī nesanāk. Kad nav pircēju, Uģis kārto noliktavu, demonstratīvi uzliek skaļu mūziku. Aizslēguši veikalu un pieslēguši signalizāciju, abi varētu ceļā uz mājām parunāt vienalga par ko, taču Uģis pēkšņi paziņo: “Šodien man uz citu pusi!” un aizbrauc, putekļus saceldams Silaines virzienā. Arī Linda ir lepna un spītīga: vai tad viņa nezina ceļu mājup? Nieka desmit kilometri nav nekāds nepārvaramais attālums.
Ceļš ir smilšains, no rīta ar steigu uzvilktie apavi pilnīgi nepiemēroti tik tālam gājienam. Beidzot viņa iet basām kājām. Pa ceļa malu iet ir vieglāk, tomēr kāju pēdas tiek pamatīgi atspaidītas. Galvā jaucas dažādas domas: vai tiešām ar Uģi viss ir beidzies? Dusmas, asaras, aizvainojuma rūgtums smacē vai nost… Atkal viena, viena, viena… Nekas attiecībās nav izrādījies paliekošs.
Beidzot, kad pusceļš noiets un liekas, ka pasaulē nav neviena braucēja, kāds žigulīša šoferis piestāj balsotājai un aizved līdz pat bērnudārza durvīm. Karlīne, pieķērusies Lindas rokai, mājās ejot dzied jauniemācīto dziesmiņu, čalo un stāsta savus bērna jaunumus, reizēm bažīgi paskatās uz mātes kājām, kas pilsētiņas asfaltētajās ielās sper nedrošus soļus. Lindas satūkušajās kājās kurpes vairs nav uzvelkamas.
“Tu esi bēdīga? Kurpītes saplīsa? ”
“Šorīt steidzos un uzvilku smukas, bet neērtas kurpes.”
“Kārlis gan tevi panestu klēpītī, ja redzētu,” mazā prāto un velk māti aiz rokas gādīgi uz priekšu.
