32. Tagad, raugi, gadās arī cilvēks, kas tāpat vien – par simpātijām – pasniedz prezentu arī bez īpašiem nopelniem…
32.
Tagad, raugi, gadās arī cilvēks, kas tāpat vien – par simpātijām – pasniedz prezentu arī bez īpašiem nopelniem… Arī alga, ko Dzidra saņem, ir lielāka nekā muguru neatliecot zemnieka darbā. Dzidra gan vēlētos, lai Jānis pa reizei būt uzmanīgāks un arī pateiktu kādu mazu komplimentu… Laulības dzīves pieradums gan nav nekāds labais dabas izgudrojums. Tas uzmācas arvien neatlaidīgāk.
Arī šovakar Jānis pārnāk mājās vēlu, noguris un pēc smēreļļām smakojošs. Nomazgājis savu autodarbnīcas smārdu, paēdis vakariņas un pašķirstījis avīzi, viņš pie televizora kā parasti sāk snauduļot. Pat dežūrfrāze: “Kā tev darbā gāja?” izpaliek. Nekas darbā pārrunas vērts nav bijis, darbs pie mašīnu remontiem nekad netiek mājās pārcilāts, tas arī būtu sievai garlaicīgs temats. Kad Dzidra pacienā vīru ar smalkajām “Rafaello” konfektēm, viņš tikai gardi nošmīkstina lūpas un neko nejautā. Viņi tagad var atļauties pa gardumam un našķim ik reizes, kad sakārojas.
Beidzot Dzidra gan gribētu, lai mazs greizsirdības velniņš darītu vīru uzmanīgu: “Tās man atnesa kāds kungs – pircējs. Kā pateicību par laipno apkalpošanu!”
“Tu man skaties, lai tā būtu biežāk, tad man arī tiks kāds labums,” Jānis atjoko. Viņš nekad nav bijis greizsirdīgs vai vismaz nav to izrādījis. Drīz iešot pie miera, rīt esot jāpabeidz svarīga cilvēka dārgas mašīnas remonts. Dzidra lasa pāri pusnaktij darbā iesākto Zigmunda Skujiņa grāmatu “Jātnieks uz lodes”. Pie pastāsta, ko vīrietis meklē sievietē, viņa kavējas ilgāk: pārlasa vēlreiz un tad tikai noliek grāmatu zem spilvena. Pirms aizmigšanas viņa domā, ko sieviete meklē vīrietī?
