26. Kāds šiks un greznība! Kabinets un sekretāres darba vieta ir Eiropas līmenī: moderns dators, mīksts pelēks grīdas klājums, smalkas mēbeles, pie sienas dažas gleznas, sekcijā aiz stikla greznojas skaisti trauki, ziedi vairākās vāzēs…
26.
Kāds šiks un greznība! Kabinets un sekretāres darba vieta ir Eiropas līmenī: moderns dators, mīksts pelēks grīdas klājums, smalkas mēbeles, pie sienas dažas gleznas, sekcijā aiz stikla greznojas skaisti trauki, ziedi vairākās vāzēs, ērti krēsli ap apspriežu galdu un paša vadītāja tronis ar augstu krēsla galvgali. Galvenais ir nevainojami kopts, rūpīgi izgludinātā virsvalkā. Viņš sagaida māsiņu, panākot pretī, sniedzot roku un aicinot apsēsties vienā no ērtajiem krēsliem. Interesanti, kas sekos aiz šīs pagodinošās sagaidīšanas? Pierunāšana palikt? Linda to var tikai nojaust.
Iesēdies savā krēslā aiz galda, galvenais ārsts paņem, acīmredzot, Lindas personīgo lietu, brīdi lasa, tad, pacēlis acis uz sēdošo darbinieci, saka: “Jūs šeit strādājat vairāk nekā piecus gadus… Nebūs žēl mūs pamest?”
“Piecus gadus un sešus mēnešus,” Linda papildina. “Un tas nav žēlums, ko varētu izjust. Tas ir izmisums, tāpat kā tiem citiem, kas arī meklē savā dzīvē ko labāku.”
“Jūs esat laba māsa, pašaizliedzīga un izpildīga, un tādas ir grūti zaudēt.” Tādus apcukurotus un labus vārdus Linda dzird pirmo un šoreiz laikam arī pēdējo reizi – vismaz no šefa mutes.
“Valsts politika pagaidām nav māsām labvēlīga, bet ticiet man – stāvoklis visdrīzākajā laikā uzlabosies, medicīnas reforma sāks īstenoties un pieaugs arī algas. Jums nav viegli, redzu, ka esat šķīrusies un jums ir meitiņa. Dzīve tiešām medmāsām nav nekāds rožu dārzs, taču jācer, ka nākotnē mūs gaida labākas dienas… Vai jums varbūt ir kādas problēmas darbā, ko varam vēl atrisināt?” galvenais runā tālāk.
“Manas sīkās problēmas nav saistītas tikai ar darbu. Tas, ka esmu šķirtene, arī ir tur ierakstīts? Vai tad to arī atzīmē kadru lietās un raksta raksturojumā? Bet es tiešām esmu nolēmusi mainīt darbu. Tagad visi domā par sevi, un es arī. Tās māsas, kas no slimnīcas ir projām citās jomās, ir apmierinātas, un es domāju, ka tāpat būs ar mani. Savas profesijas man, protams ir žēl, taču esmu izlēmusi.”
“Mēs tiešām vairs drīz nevarēsim kā slimnīca normāli funkcionēt, jo kadri taču izšķir visu. Es liktu jums priekšā sekojošo: mums pašreiz ir vakance fizikālās terapijas kabinetā. Tur darbs nav grūts, izietu kursus uz slimnīcas rēķina, varētu paņemt klāt arhīva sakārtošanas pienākumus. Vakaros būsiet kopā ar bērnu. Par visu mēs vienotos. Darbs ar cilvēkiem ik dienas nav nemaz tik nepateicīgs.”
“Mans lēmums aiziet no slimnīcas netapa vienā dienā, stress un rūgtums par savu nabadzību ir krājies pa šiem gadiem pamazām. Esmu par visu daudz domājusi, un lēmums ir tiešām negrozāms. Man piedāvā, un es iešu uz labāk atmaksātu darbu. Tam esmu jau piekritusi.”
“Tirdzniecībā?” šefs tā nedaudz indīgi ievaicājas, un viņa balsī vairs nav pieglaimīgā toņa. “Tur jūsu kvalifikācijai nebūs nekādas nozīmes.”
“Jā gan!”Linda īsi atbild. “Toties esmu medicīnā tā norūdījusies, ka mani nekādas grūtības nesatrauc. Esmu izturīga.” Viņu sāk kaitināt pieklājīgie piedāvājumi un sapratnes tēlošana. Skaidrs ir ne tikai Lindai – māsiņas aiziet no medicīnas, iespējams, uz visiem laikiem un jaunas, kas gribētu mācīties par māsām un vilkt savu garu, atrast nav tik viegli. Šis darbs visā valstī nav vairs ne cieņā, ne godā. Apnicis regulāri pirms algas dienām cilāt tukšos maciņus un aizņemties maizes naudu no kaimiņiem. Pietiek!
“Ar kuru datumu jūs aizejat?” Galvenais vaicā jau lietišķi.
“Kā ir rakstīts manā iesniegumā – ar pirmo datumu. Šo mēnesi es vēl pabeigšu.”
Vizīte pie galvenā ir beigusies. Linda dodas uz durvju pusi. Priekšnieks vairs neceļas no sava troņa krēsla, viņu no kabineta pavadot, tikai nosaka: “Ja jūs atkal gribēsiet būt māsiņa, lūdzu! Vēl daudzas nāks atpakaļ lūgdamās, galvenais – nenokavējiet…”
Viņš vēl runā kaut ko, saka par misijas sajūtu un aicinājumu, taču Linda to neuztver kā viņai veltītu. Viss! Galvenā pārdomas lai paliek viņa darīšana. Smagās kabineta durvis aizveras uz visiem laikiem.
Ir atkal noslēdzies viens Lindas dzīves posms, un tas darbs, ko jaunībā cerēja veikt visu mūžu, ir beidzies, priekšā – jaunas cerības un varbūt arī vilšanās. Nekas uz šīs zemes nav mūžīgs, varbūt arī jaunais darbs nebūs medusmaize, tomēr viņa grib vismaz pamēģināt.
