Viņa gulēs luksus numurā, jo arī to var atļauties, un nevienam taču sirds nesāpēs, ja tāpēc bankrotēs viņas uzņēmums.
Viņa gulēs luksus numurā, jo arī to var atļauties, un nevienam taču sirds nesāpēs, ja tāpēc bankrotēs viņas uzņēmums. Ja pacientei nav līdzekļu, nevienam nav arī daļas, ka Larisai Pavlovskai ir pēctraumas komplikācijas un draud invaliditāte, bet nav iespēju. Pirmā palīdzība ir sniegta, dzīvībai briesmas nedraud un sveiki! Visu, kas nepieciešams, sniegtu katra paša izvēlētais ģimenes ārsts savas kompetences robežās… Uz medicīnas norisēm Linda tagad skatāViņa gulēs luksus numurā, jo arī to var atļauties, un nevienam taču sirds nesāpēs, ja tāpēc bankrotēs viņas uzņēmums. Ja pacientei nav līdzekļu, nevienam nav arī daļas, ka Larisai Pavlovskai ir pēctraumas komplikācijas un draud invaliditāte, bet nav iespēju. Pirmā palīdzība ir sniegta, dzīvībai briesmas nedraud un sveiki! Visu, kas nepieciešams, sniegtu katra paša izvēlētais ģimenes ārsts savas kompetences robežās… Uz medicīnas norisēm Linda tagad skatās citādi nekā agrāk, jaunie laiki drīz atnāks arī līdz mazpilsētiņai: tas, kas pasūta mūziku, arī maksā. Jau pie slimnīcas durvīm Larisu sagaida ar ērtu braucamkrēslu, drīz viņa ir mīkstā, siltā gultā, vienvietīgā palātā, kā tas ir pasūtīts. Apkārt rosās personāls ar dežūrsmaidiņiem sejā. Viņai būs pirmklasīgs ārsts, augsts servisa līmenis, tātad garantija, ka viss būs labākajā kārtībā. “Naudas vara lielu dara,” Larisai pēkšņi ienāk prātā. “Nabagiem neviens neklanās.”
Linda, uzzinājusi, kā ar personālu un Larisu sazināties, steidzas projām: “Mēs par tevi turēsim īkšķus, bet tu šodien paturi arī par mani. Man to ļoti vajag!” To pateikusi viņa aizsteidzas. Larisa arī iespiež kreisās rokas īkšķi savā saujā, neprasot, kāpēc tas Lindai šodien ir tik svarīgi. Viņa šodien bija tik norūpējusies un kā aizsapņojusies… Vai gan mazums problēmu jaunai sievietei? Linda ir diezgan noslēgtu raksturu un savu sirdi Larisai necenšas atklāt.
8. Bez bremzēm
Ir pagājis gads, kas atnesis dažādas pārmaiņas cilvēku dzīvēs: Larisa ir daļēji atguvusi veselību, tomēr domu – kļūt par precētu sievieti – viņa ir atmetusi uz visiem laikiem. Andreju viņa tāpat kā agrāk uzskata par savu dzīves draugu bez jebkādām saistībām. Slepkavnieks, kura nežēlības un neizskaidrojamā sadisma dēļ ir nācies tik daudz ciest, tā arī līdz šim nav atrasts. Larisa pat nevar aprakstīt, kāds viņš toreiz izskatījās, jo uzbrucējs uz viņas sejas uzrāva cepuri, un Larisa pamanīja, pirms sāpes atņēma saprašanu, ka vienai uzbrucēja rokai nav divu pirkstu. Pa pilsētiņu ir klīdušas dažādas valodas, radušās un atkritušas aizdomas, taču pagaidām vainīgais nav atrasts, kaut gan ir ierosināta krimināllieta par slepkavības mēģinājumu. Noziedznieka pēdas ir pazudušas: varbūt viņš jau sen ir tālu projām, bet varbūt vēl turpina sadista gaitas godīgu cilvēku vidū, uzglūnot nākamajam upurim. Kamēr tas nav notverts, neviens apkārtnē nav drošs.
Lindai vairs nav jābaidās par HIV vīrusa nēsāšanu, visas analīzes ir negatīvas, pārdzīvotais liekas kā ļauns murgs. Dzīvē tā bijusi nopietna mācība. Tikmēr Zigis ir zaudējis cerības atgūt Lindu, viņa paša veselība nav pasliktinājusies, kaut bumba ar laika degli ir tikpat kā piesieta ķermenim. Meitu viņš atcerās tikai pa retam. Linda arī neuzstāj. Ja viņš nebūs pārāk biežs viesis, tas pat ir labāk. Kad slimība pāries nākamajā stadijā? Kā medmāsa viņa saprot, ka sadzīves kontakti nav bīstami, bet kā māte viņa negrib, ka tēvs ar meitu bieži tiktos, vēl labāk, ja netiktos bez Lindas klātbūtnes.
Kārlis pēc 12.klases beigšanas iestājies augstskolā un nopietni pievērsies zinībām. Viņš esot pārbaudījis jūtu noturību pret Lindu un atzīst, ka iepazinis tuvāk vienu otru studiju biedreni, neko nesolot un uz ilgāku laiku sev nepiesaistot. Tas sen jau skaitoties moderni. Kā vīrietis viņš esot pārliecinājies, ka pirmā mīlestība – Linda – nav tikai romantisko jūtu apdvestā puķe, bet viņa īstā sieviete. Savā jauna vīrieša naivumā un maksimālismā viņš cerot, ka Linda tuvākajā laikā nesteigšoties ar drauga izvēli, un agrāk vai vēlāk viņi būšot pāris. To viņš tieši vai aplinkus ir Lindai teicis ne vienreiz vien. Karlīne ir viņa mazā draudzenīte un princesīte, kā viņa pati čalo savās bērna rotaļās. Kārlis viņai ir īpašs. Tēva trūkums tiek kompensēts pilnībā, Lindai reizēm liekas, vai tā no bērna puses nav pārāk liela pieķeršanās: bieži vai katra vārda galā tikai Kārlis un Kārlis… Viņš ir paraugs, kādam būtu jābūt tēvam. Labāk viņš, nekā nekas. Vismaz tikmēr, kā domā Linda, kamēr viņa satiks cilvēku, kam uzticēt savu dzīvi un meitas nākotni.
Ir atkal tas gadalaiks, kad koki pamazām zaudē lapu krāšņumu, bijušas pirmās salnas. Rudenī ap “Irbēm” saziedējušas dīvainas pienenes, kas atšķiras no pavasara pieneņu dzeltenajām saulītēm. Šīm nav kuplā kurvīša, uz tievā kātiņa izziedējuši sīki, kā aukstuma nomocīti vārgi saules dzelteni ziediņi.
s citādi nekā agrāk, jaunie laiki drīz atnāks arī līdz mazpilsētiņai: tas, kas pasūta mūziku, arī maksā. Jau pie slimnīcas durvīm Larisu sagaida ar ērtu braucamkrēslu, drīz viņa ir mīkstā, siltā gultā, vienvietīgā palātā, kā tas ir pasūtīts. Apkārt rosās personāls ar dežūrsmaidiņiem sejā. Viņai būs pirmklasīgs ārsts, augsts servisa līmenis, tātad garantija, ka viss būs labākajā kārtībā. “Naudas vara lielu dara,” Larisai pēkšņi ienāk prātā. “Nabagiem neviens neklanās.”
Linda, uzzinājusi, kā ar personālu un Larisu sazināties, steidzas projām: “Mēs par tevi turēsim īkšķus, bet tu šodien paturi arī par mani. Man to ļoti vajag!” To pateikusi viņa aizsteidzas. Larisa arī iespiež kreisās rokas īkšķi savā saujā, neprasot, kāpēc tas Lindai šodien ir tik svarīgi. Viņa šodien bija tik norūpējusies un kā aizsapņojusies… Vai gan mazums problēmu jaunai sievietei? Linda ir diezgan noslēgtu raksturu un savu sirdi Larisai necenšas atklāt.
8. Bez bremzēm
Ir pagājis gads, kas atnesis dažādas pārmaiņas cilvēku dzīvēs: Larisa ir daļēji atguvusi veselību, tomēr domu – kļūt par precētu sievieti – viņa ir atmetusi uz visiem laikiem. Andreju viņa tāpat kā agrāk uzskata par savu dzīves draugu bez jebkādām saistībām. Slepkavnieks, kura nežēlības un neizskaidrojamā sadisma dēļ ir nācies tik daudz ciest, tā arī līdz šim nav atrasts. Larisa pat nevar aprakstīt, kāds viņš toreiz izskatījās, jo uzbrucējs uz viņas sejas uzrāva cepuri, un Larisa pamanīja, pirms sāpes atņēma saprašanu, ka vienai uzbrucēja rokai nav divu pirkstu. Pa pilsētiņu ir klīdušas dažādas valodas, radušās un atkritušas aizdomas, taču pagaidām vainīgais nav atrasts, kaut gan ir ierosināta krimināllieta par slepkavības mēģinājumu. Noziedznieka pēdas ir pazudušas: varbūt viņš jau sen ir tālu projām, bet varbūt vēl turpina sadista gaitas godīgu cilvēku vidū, uzglūnot nākamajam upurim. Kamēr tas nav notverts, neviens apkārtnē nav drošs.
Lindai vairs nav jābaidās par HIV vīrusa nēsāšanu, visas analīzes ir negatīvas, pārdzīvotais liekas kā ļauns murgs. Dzīvē tā bijusi nopietna mācība. Tikmēr Zigis ir zaudējis cerības atgūt Lindu, viņa paša veselība nav pasliktinājusies, kaut bumba ar laika degli ir tikpat kā piesieta ķermenim. Meitu viņš atcerās tikai pa retam. Linda arī neuzstāj. Ja viņš nebūs pārāk biežs viesis, tas pat ir labāk. Kad slimība pāries nākamajā stadijā? Kā medmāsa viņa saprot, ka sadzīves kontakti nav bīstami, bet kā māte viņa negrib, ka tēvs ar meitu bieži tiktos, vēl labāk, ja netiktos bez Lindas klātbūtnes.
Kārlis pēc 12.klases beigšanas iestājies augstskolā un nopietni pievērsies zinībām. Viņš esot pārbaudījis jūtu noturību pret Lindu un atzīst, ka iepazinis tuvāk vienu otru studiju biedreni, neko nesolot un uz ilgāku laiku sev nepiesaistot. Tas sen jau skaitoties moderni. Kā vīrietis viņš esot pārliecinājies, ka pirmā mīlestība – Linda – nav tikai romantisko jūtu apdvestā puķe, bet viņa īstā sieviete. Savā jauna vīrieša naivumā un maksimālismā viņš cerot, ka Linda tuvākajā laikā nesteigšoties ar drauga izvēli, un agrāk vai vēlāk viņi būšot pāris. To viņš tieši vai aplinkus ir Lindai teicis ne vienreiz vien. Karlīne ir viņa mazā draudzenīte un princesīte, kā viņa pati čalo savās bērna rotaļās. Kārlis viņai ir īpašs. Tēva trūkums tiek kompensēts pilnībā, Lindai reizēm liekas, vai tā no bērna puses nav pārāk liela pieķeršanās: bieži vai katra vārda galā tikai Kārlis un Kārlis… Viņš ir paraugs, kādam būtu jābūt tēvam. Labāk viņš, nekā nekas. Vismaz tikmēr, kā domā Linda, kamēr viņa satiks cilvēku, kam uzticēt savu dzīvi un meitas nākotni.
Ir atkal tas gadalaiks, kad koki pamazām zaudē lapu krāšņumu, bijušas pirmās salnas. Rudenī ap “Irbēm” saziedējušas dīvainas pienenes, kas atšķiras no pavasara pieneņu dzeltenajām saulītēm. Šīm nav kuplā kurvīša, uz tievā kātiņa izziedējuši sīki, kā aukstuma nomocīti vārgi saules dzelteni ziediņi.
