13. Te mita vairāk, kā tagad saka, krievvalodīgo cilvēku, iebraucēju no lielās dzimtenes plašumiem.
13.
Te mita vairāk, kā tagad saka, krievvalodīgo cilvēku, iebraucēju no lielās dzimtenes plašumiem. Savienība bija bez iekšējām robežām: kur bija labi, tur arī dzimtene. Atbrauca tādi ceļotāji ar visu saimi, maišeli pār muguru, palika uz dzīvi, dabūja darbu un mājvietu, ievazāja svešas parašas un dzīvesveidu… Tā arī tā Šanhaja radās. Stacija bija dzelzceļa mezgls, vilcienu kustības radīto nemieru, darba vietām. Kad te nepatika, varēja doties tālāk, kur tobrīd likās labāk.
Pēc Latvijas Trešās atmodas uzskati par dzīvi mainījās: tautības sāka veidot savas grupas, kustības un partijas, radās sadzīves konflikti, puikas kāvās arī politisku motīvu dēļ. Drīz mainījās prioritātes, pamazām vien šim rajonam pienāca drūmas dienas: tikai pāris lokomotīves svilpieni dienā iedzīvotājos atsauca nostalģiskas atmiņas par dzīvelīgo staciju, raibo pūli uz peroniem. Pienāca diena, kad no stacijas aizgāja pēdējais preču vilciens, tad aizrībināja uz galvaspilsētu pēdējais pasažieru vedējs. Cilvēki pamazām pierada pie autobusu pakalpojumiem, daudziem tas šķita pat ērtāk un ātrāk. Atmiņas par vilcienu tagad uzturēja bānītis, kas pamazām kļuva par ekskluzīvu izklaides un pārvietošanās līdzekli, par mazā biznesa objektu un ekskursantu vilcienu. To pārņēma jaunnodibināts privātuzņēmums – Silaines Bānītis, bet tas vairs uz Šanhaju neattiecās. Te tagad savas dienas vadīja bijušie dzelzceļnieki, pensionāri, bezdarbnieki, ar vienu vārdu sakot, drūmi ļaudis, kas diezin ko vairs necerēja no dzīves sagaidīt: viņu vilcieni bija aizgājuši…
Beidza pastāvēt arī agrāk tik pazīstamā Dzelzceļa slimnīca. To izdemolēja, inventāru izvazāja, Dievs vien zina, kas. Uzņēmīgākie vietējie, kam spēks vēl bija kaulos, aizveda no izjauktajām krāsnīm ķieģeļus, logu rāmjus un visu, ko varēja izkustināt, pašiem vien zināmā virzienā.Tas laikam tika uzskatīts par mazo biznesu, neatradās neviens vietējās varas pārstāvis, kas par to interesētos un šādas darbības liegtu. Kad šo ēku par latu beidzot piedāvāja privatizācijai, tā arī gribētājs ar daudzmaz saprātīgu biznesa plānu neuzradās, palikušais ēkas skelets nevienu neieinteresēja, kļūstot par šaubīgu apmešanās vietu dažādiem tipiem. Nu bijušo dzelzceļa noliktavu tukšo logu ailes tumšajās diennakts stundās iedvesa bailes garāmgājējos. Maz kas tur varēja uzturēties! Reizēm policija padzenāja no pamestajām telpām gaismā krutkas tirgoņus un citādus subjektus, bet te valdīja savi nerakstīti likumi, tāpēc pat pilsētas tēvi ilgu laiku neko nevarēja grozīt. Pārmaiņas radās, kad tukšajā lielākās noliktavas ēkā sāka izbūvēt telpas jaunam veikalam. Labākas dienas nu pienāca arī nomales bezdarbniekiem: tie salīga darbā, tīrija pamestās un piemēslotās telpas, sakārtoja apkārtni, būvēja un labiekārtoja piebraucamos ceļus. Vairāku mēnešu laikā apkārtne izmainījās līdz nepazīšanai, priecīgāk ritēja sadzīve, un izrādījās, ka arī te notiks kaut kas jauns.
Pirmā Larisas lielveikala vadītāja Īrisa Kalme, kas priekšnieces Larisas slimības laikā bija palikusi par viņas pienākumu likumīgu pildītāju, meklējot piemērotu cilvēku jaunā veikala vadītājas – pārdevējas amatam, apstājās pie Dzidras kandidatūras. Viņa ir uzticama, pazīstama no seniem laikiem, darbā rūdīta, ar nepieciešamo izglītību. Īrisas ieteikto kandidatūru Larisa atbalstīja. Dzidra šim priekšlikumam piekrita bez pārdomām: viņas vecumā tā ir necerēta izdevība, kad apkārt tik daudz jaunu cilvēku, kas varētu likties visādā ziņā izdevīgāki. Tā viņa drīzāk aizmirsīs nepiepildītos zemnieces sapņus, sāks pelnīt, dzīvei būs jauns saturs. Izdevība sevi apliecināt iekrita tikpat kā rokās. Vai nu tagad, vai nekad… Nebūs taču grūtāk kā siena pļavā vai lopu kūtī, un šinī darbā elpa neaizsitīsies kā savā laikā kāpjot Dālderkalnā ar pilniem ūdens spaiņiem rokās. Varbūt arī Linda piepalīdzēs savās brīvdienās, ja tiešām viņa netiks galā? Tagad Karlīne ir jau tik liela, ka der apdomāt iespēju sūtīt viņu bērnudārzā. Tas varbūt ir pat labāk nekā pastāvīgā bērna vazāšana no vienas vietas uz otru, kad aukļi mainās Lindas dežūrdienās. Tagad rudens darbi, tad vēl kas cits agrāk nepaspētais…to visu var padarīt, ja ir gribēšana, arī strādājot algotu darbu. Katrā ziņā arī mazbērnam pārdevēja omīte būs tīkamāka, nekā zemniece ar mūžīgo tik uzbāzīgo apkārtējiem lopu kūts aromātu drēbēs un matos, un Karlīne, savas roķeles ap viņas kaklu apliekot, vairs neteiks: “Omīt, tu mirdi!” (smirdi).
