No garās runāšanas Larisa nu ir gauži piekususi.
No garās runāšanas Larisa nu ir gauži piekususi. Visu slimības laiku viņa ir domājusi, domājusi un tikai šodien no visa tā daudz ko spējusi pateikt, vismaz galveno, kas varētu izrādīties svarīgs, ja tiešām neizturētu un nomirtu. Linda ir vienīgā, kam var teikt visu, kas uz sirds. To Larisa jau ir pārbaudījusi.
Pie gultas uz sienas trīsuļo gaismas spēle: spožs saules zaķis, atspīdēdams no pretējās sienas spoguļa, atnesis vēla rudens saulstaru slimnīcas vienvietīgajā palātā. Klusu ieslīd dežūrmāsiņa Velta. Pārmijusi dažas nenozīmīgas frāzes ar kolēģi, viņa izdara slimniecei injekciju un atkal tikpat klusi aiziet, cieši aizvērdama durvis. Arī Linda beidzot ceļas, atsveicinādamās noglāsta Kārļa mātes plecu un gaiši uzsmaida: “Ar jums viss būs labi, ticiet man. Grūtākais jau ir garām. Tā arī ārsti saka. Goda vārds!”
Rudens novakara gaiss ir īpašu smaržu pilns, daba vēl pretojas rudens nolemtībai. Linda atkal soļo pa ierasto ielu uz mājām. Tagad – rīts vai vakars, diena vai nakts, viņai prātā viena doma: kādas būs analīzes, neziņa liek justies, kā uz adatām sēžot… Līdz algas dienai vēl dažas dienas, maciņš ir gauži tukšs, tomēr viņa kioskā nopērk jauno “Santas” numuru. Žurnālā ir tas, kā trūcis viņas dzīvē: sievišķīgas bezrūpības. Žurnālu lasot, viņa atradīs patvērumu domām vismaz šim vakaram. Kopš Apsīšu pilsētas namiņā apmetušies abi Larisas dēli, Kārlis katru dienu nāk mājās ar pilniem pārtikas tīkliņiem, našķiem Karlīnei. Kaut gan Linda iebilst pret tādu lutināšanu, Kārlim ir arguments, ka Linda savukārt aprūpē Larisu, tā viņi esot norēķinājušies. Vecie Apsīši tagad vakaros brauc uz “Irbēm” un par Lindas dvēseles trauksmi neko pat nenojauš. Viņa ir laba dzīves teātra aktrise.
Pārnākusi mājās, Linda satiek sen neredzētus viesus: ir ieradušies jaunie Ezeriņi – Ilga un Juris. Atkal tik nelaikā, lai vestu bezrūpīgas sarunas. Ilga izskatās patiesi eleganta, kā no modes žurnāla vāka izkāpusi, labā noskaņojumā. Lindai liekas, ka visa dzīves laime un patikšana, kas pienāktos arī viņai, ir pie māsas: laimīgā! Ilgai ir viss: skaistums, dzejnieces talants, mīlošs vīrs… Vakariņojot sarunas vairāk risina atbraucēji. Linda ir aizmāršīga un nogurusi.To nekādi neizdodas noslēpt, un māsa sāk izvaicāt – kas un kā sviežas personīgajā dzīvē. Par to viņa atmet ar roku: “Citreiz, māšuk!” Linda atrunājas ar nogurumu pēc darba, tas nav melots, katra diena tagad ir veselas mokas. Tas tā būs, kamēr viņa uzzinās likteņa lemto. Līdz tam jānodzīvo. Kaut ātrāk paietu šis drausmīgais gaidīšanas laiks! Rīt ir dienas dežūra, arī tā nebūs nekāda medusmaize: nodaļa ir pilna, daudzi slimnieki smagi, daži – bezcerīgi, taču viņa ir priecīga, ka darbs ir tas, kurā atrast glābiņu…
6. Zem labvēlīgas zvaigznes Lai konkurences cīņā gūtu uzvaru, katrs uzņēmums ir jāpaplašina – tikai attīstībā ir izredzes pastāvēt. Larisai atrodoties slimnīcā, tiek iekārtots jauns veikals Silaines nomalē, tā sauktajā Šanhajā. Ar ko šī vieta izpelnījusies dižās Ķīnas lielpilsētas vārdu, neviens neņemas izskaidrot: Šanhaja un viss! Varbūt kāds šķībacainās rases pārstāvis, te apmetoties, devis šo iesauku? Tā šo nomali sauca jau gadiem. Iepriekšējos – vēl padomju laikos – te bija dzelzceļnieku dzīvojamais rajons ar savu specifiku un garšu.
