Ir aizvadīti šāgada vasaras saulgrieži, kad daba cilvēkam atdeva visu spēcinošāko, kas tai ir savā pilnbriedā. Tas, cik mēs katrs no tā visa paņēmām, ir mūsu pašu ziņā. Kādam šie bija ikdienišķi svētki pie televizora ekrāniem, vērojot Jāņu koncertus citviet Latvijā un tādējādi iztēlojoties savu klātbūtni svētkos, bet cits basām kājām devās pļavās, lasot jāņuzāles, rotājot māju, lai pēc tam godam sagaidītu līgotājus.
Ja katru gadu nemitīgi ir viens un tas pats – arī Līgosvētkos – tad iestājas rutīna un vairs nav interesanti. Tādēļ arī Latvijā arvien izdomā ko jaunu un nebijušu. Piemēram, šogad Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā pulcējās visi tie, kas vēlējās piedalīties, pinot lielāko Jāņu vainagu. Piedaloties vairāk nekā 1000 cilvēkiem, tika nopīts aptuveni 100 metrus garš vainags. Atliek vien minēt, cik garš vainags būtu, ja saskaitītu kopā katra latvieša vainagus, ar ko rotājās svētkos… Tas ir rekords katru gadu, ko neviens nevar izmērīt un pārspēt, jo, piemēram, mūsu ģimenē ar vainagiem Līgosvētkos rotājas visas paaudzes. Savukārt rīdzinieki Līgonakts burvību izbaudīja “uz akmeņiem” – 11.novembra krastmalā, kur šogad, Rīgas mēra Nila Ušakova vārdiem runājot, tika aizsākta jauka tradīcija Jāņu svinēšanai. Bija dejas, dziesmas, mielasts un pat ugunskuri, tomēr, manuprāt, nekas nav salīdzināms ar Līgonakts pavadīšanu brīvā dabā laukos. Arī Alūksnes un Apes novados šogad notika interesanti Līgo dienas pasākumi, piemēram, Apē, Atē, Mārkalnē, bet no alūksniešiem dzirdēti daudzi vilšanās vārdi par 22.jūnija Līgo dienas tirdziņu administratīvās ēkas laukumā, kur pietrūka ne tikai piedāvājuma dažādības…
