Einārs Repše ar “Jaunā laika” komandu piepulcinājis savu tiesu dažāda vecuma klausītāju.
Einārs Repše ar “Jaunā laika” komandu piepulcinājis savu tiesu dažāda vecuma klausītāju. Internetā ievietoto “Jaunā laika” partijas programmas sadaļu skaits jau tuvojas diviem desmitiem. Viena no tām – par sociālo drošību.
“Jaunais laiks” paredz ieviest pabalstu garantētā minimālā ienākuma nodrošināšanai. Šobrīd cilvēks, zaudējot darbu, jebkurā vecumā var kļūt pilnīgi atkarīgs no apkārtējo žēlastības. Lielbritānijā turpretim vieniniekam darba meklētāja pabalsts ir ap 200 mārciņām mēnesī, par bērnu piemaksā vēl ap 30 mārciņām. Viņiem paredzēta arī cita palīdzība no vietējās pašvaldības vai valsts iestādēm – atbrīvo no komunālo pakalpojumu maksas, nodokļiem un īres maksas. Toties, ja bezdarbnieks sāk strādāt un par to nepaziņo, draud bargs sods, pat cietumā, un tiesa piedzen nepatiesi pieprasīto pabalstu. Jaunam cilvēkam, kas ilgstoši nav stājies darbā, pabalstu atņem vai samazina, toties tos, kam jau pāri 50, liekot mierā, un viņiem nav jāuztraucas, ka paliks bez maizes un jumta virs galvas.
Kas notiek ar mums?
Izskatās, ka dažs uzņēmējs pārtiek tikai no nelegāli strādājošajiem, par kuriem nemaksā nodokļus un kuri nelaimes gadījumā vai saslimstot ir pilnīgi beztiesīgi, no sava darba devēja nevar pieprasīt nekādu atlīdzību. Zaudētājs jebkurā gadījumā ir darba ņēmējs, jo no bezdarbnieka pabalsta izdzīvot nevar, toties nekādas pretenzijas par oficiālu noformēšanu darbā uzņēmējam izvirzīt nedrīkst – nebūs arī nelegālo papildu ienākumu, viņa vietā atradīsies cits. Rezultātā nodokļi valsts kasē pabalstiem neienāk, un turpinās apburtais loks.
Ja netiks pārcirsta šī nelikumību ķēde, garantētais minimālais ienākums var pārvērsties par piemaksu aploksnēs saņemtajai darba algai un uzņēmējam par iespēju iedzīvoties uz nodokļu nemaksāšanas rēķina, palīdzot vēl tukšot valsts kasi. Un pilnīgi iespējams, ka reizēm nodokļus arī maksā, tikai ne jau par to, kurš faktiski strādā, līdz ar to netaisnība sniegsies pat tālā nākotnē, jo pensiju nesaņems tas, kurš to īstenībā nopelnījis.
Cita problēma – ienākuma nodoklis. Lielbritānijā tas atkarīgs no ģimenes stāvokļa – precētiem tas mazāks un ar bērniem vēl mazāks. Atkarīgs arī no summas – cilvēki ar mazākiem ienākumiem maksā 20 procentu ienākuma nodokli, ar lielākiem – 30 un pat 50 procentu. Diemžēl arī E.Repše baidās aiztikt tādu tēmu kā diferencēts ienākuma nodoklis. Bet tā jau laikam ir – vispirms jāpanāk, lai nodokļus maksā visi, un tikai tad var sākt tos šķirot pēc lieluma. Bet tas nozīmē arī to, ka līdz nabadzības samazināšanai ceļš vēl būs ērkšķains un pašreizējie E.Repšes piekritēji var piedzīvot vilšanos.
Dažādu ideoloģiju rasols
E.Repšes vadītā partija sola, ka nodokļus maksājošs uzņēmums saņems valsts atbalstu un aizsardzību – arī pret valsts ierēdņu patvaļu, negodīgu konkurenci, kontrabandu, korupciju un birokrātiju.
Par to, ka visiem vajag vienādus spēles noteikumus, vairāk vai mazāk runā visas pozīcijā atrodošās partijas. Tostarp “Jaunais laiks” neizslēgšot valsts atbalstu skaidri definētām prioritārām tautsaimniecības nozarēm.
Partija plāno ieviest maksimālu atklātību, pieņemot aktuālus lēmumus, sākot ar visaugstāko valsts pārvaldes līmeni. Attiecībā uz atklātību līdz šim Repše vārdu tur, nevienai no jaunajām partijām internetā nav tik pilnīgas informācijas. Bet ko nu runāt par jaunajām partijām, ja pat par straujus popularitātes tempus uzņēmušo apvienību “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” jeb PCTVL ar uguni nesameklēsi nopietnas ziņas. Izskatās, ka tieši noslēpumainība ir lielākais PCTVL trumpis. Pajautājiet latvietim, kurš cer, ka varbūt PCTVL “izvedīs viņu saulītē” – viņš ir svēti pārliecināts, ka tā ir partija, kurā noteicējs ir gudrais Jurkāns un Rubiks nedomā ne par ko citu, kā vien pensiju palielināšanu. To, ka šī apvienība sastāv no visīstākā dažādu ideoloģiju rasola, sākot ar sociālistiem un beidzot ar labējiem, kurus satur kopā vienīgi vēlēšanās atgūt pazaudētās krievvalodīgo privilēģijas, latviešiem nav ne jausmas.
Tiecoties pēc atklātības, Repšes komanda sastaps sīvu pretestību. Būs taču arī neveiksmes, kuras parādīt nāksies ar smagu sirdi. Un tomēr – dzirdot šodien, ka ministru prezidents Andris Bērziņš nezina, kam pieder “Latvijas balzams”, šermuļi iet pār kauliem. Tā jau vienu rītu pamodīsimies, bet visu jau būs terorists bin Ladens pārpircis. Vai arī – kontrabanda pārtverta, firmu nosaukumi ir, kas aiz tām stāv – neviens nezina. “Jaunais laiks” savā programmā sola nepieļaut to, ka vieni un tie paši cilvēki pēc uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanas dibina jaunu uzņēmumu, bet nav atbildīgi par maksātnespējīgā uzņēmuma parādiem un pārkāpumiem. Diezin vai šo tik izplatīto iedzīvošanās āderi būs viegli pārcirst.
“Ja valsts uzskata kādu birokrātisku procedūru par nepieciešamu, tad valsts arī sedz ar to saistītos izdevumus” – rakstīts “Jaunā laika” programmā. Līdz šim, ja gribi tikt pie zemesgabala vai sava dzīvokļa, velc tikai nepārtraukti naudasmaku no kabatas laukā. Ar monētām neko neiesāksi, vajag desmitus latu. Samazināt maksu par valsts institūciju pakalpojumiem savulaik sapņoja arī Andris Šķēle…
Atsitas kā zirņi pret sietu
Tikšanās reizēs klausītāju “dzeloņi” atsitas kā zirņi pret sietu pret Repšes vareno augumu. Var nomainīt frizūru, bet būtība paliek tā pati. Skaidrs, ka šīs partijas līderis asās diskusijās neielaidīsies. Un tanī pašā laikā pratīs saglabāt cieņu pret sevi. Šķēli, ja labi pacentās, varēja novest līdz asumiem. Repše būs cietāks rieksts. Un runāt auditorijas priekšā arī viņš jau iemācījies pavisam labi, vairs nemulst un neapjūk.
“Oi, ko Latvija pieredzēs, ja Repše tiks pie varas! Viņš taču grib būt noteicējs visam,” dzird runājam. Tomēr vienam taču jāpasaka pēdējais vārds. Un šim teicējam jābūt tādam, kuru visi vēji nešūpo. Bankas tik tiešām viņa vadībā uzplauka. Bet attiecībā uz dakteriem un skolotājiem tirgus likumi nedarbojas – tur atkal viņam taisnība. Tāpat kā uz zemniekiem – arī grūtos laikos jāēd visiem. Valstī tiešām jāieved kārtība, un tam patiesi vajadzīga jauna domāšana.
Gaidīt, ka “Jaunais laiks” iegūs 51 procentu balsu nav reāli. Katrai no partijām ir savi piekritēji. Kas attiecas uz abiem nacionāli radikālajiem spārniem – “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” un “Tēvzemei un Brīvībai”, vēlētājiem būtu labi jāpārdomā, kas pašreiz ir svarīgākais – sakārtot valsti, attīstīt tautsaimniecību, vai turpināt ķīviņus ar krievvalodīgajiem. Manuprāt, “Jaunā laika” programma šajā ziņā izdevusies diezgan veiksmīga – veicināt Latvijas krievu izveidošanos par dabisku Eiropas un Krievijas savstarpējo saikni un aktivizēt pārrobežu sadarbību ar Krieviju, īpaši pašvaldību un reģionu starpā. To var veikt krievi, kas ir Latvijas patrioti. Diemžēl, ja spriež pēc krievu diskusijām internetā, pat par Mariju Naumovu viņi nav sajūsmā, jo viņa, lūk, sadarbojas ar latviešiem. Marijas izteiciens, ka viņa jūtas ne kā krieviete vai latviete, bet gan kā cilvēks no Latvijas, krievvalodīgo “Delfos” internetā tika pārvērsts par to, ka Eirovīzijas laureāte sevi uzskatot par pasaules pilsoni. Un tanī pat laikā neaizmirsa paņirgt par “lielvalsti” Latviju.
Laba augsne otram radikālajam spārnam aicināt: “Latvieti, nepadodies!”.
