Šodien ir vasaras saulstāvji, gada visgarākā diena un īsākā nakts. Tiesa, kalendārs aicina šo brīdi svinēt 23. un 24.jūnijā, bet tas neko būtiski nemaina.
Šodien ir vasaras saulstāvji, gada visgarākā diena un īsākā nakts. Tiesa, kalendārs aicina šo brīdi svinēt 23. un 24.jūnijā, bet tas neko būtiski nemaina. Šis laiks ir dabas enerģijas, skaistuma un burvības pilns. Zāle mirdzina rasas un lietus smaragdus, madaras reibina ar baltu pērlīšu saldo aromātu, gundegas vilina ar tūkstošiem izkaisītu zelta dālderu, un ugunspuķes stāsta par papardes zieda liesmām. Viss zaļo un plaukst, liekot apbrīnā vērties dzīvības auglības mūžīgumā.
Gatavošanās šiem svētkiem, gādājot sieru, alu un komfortu pie ugunskura, ir tikai viena puse. Tiesa, būtiska, jo siers un alus simbolizē piena lopkopības un graudkopības veiksmi. Kā radīt svētku noskaņu, bez kuras līgošana zaudē nozīmi, stāsta alūksnietes Sanita Eglīte, Kristīne Vimba un Inese Mollere. “Līgo naktij ir īpaša burvība. Pirms tās varbūt liekas, ka negribas svinēt, bet pienāk nakts, kad visapkārt skan “līgo!”, gribas uzlikt vainagu, būt kopā un mīlēt. Nav brīnums, ka tieši tad starp diviem cilvēkiem uzplaukst papardes zieds,” saka Sanita.
Redz visu Latviju jāņugunīs
Viņas dzīvē ir bijuši ļoti dažādi Jāņi. Tikai vienu reizi tos svinēja dzīvoklī, jo nepārtraukti lija. Tomēr bija Jāņu ugunskurs – dzeltena naktslampiņa uz grīdas, kurai lēca pāri. “Gāzes plītī cepām šašliku, tāpēc virtuve bija dūmu pilna. Galvenais – bija svētku prieks,” atzīst S.Eglīte. Pāri ugunskuram esot jālec kaut vai tāpēc, lai nekostu odi. Tas ir arī saules un gaismas simbols. Lēkšana pāri ugunskuram ļauj atdzimt jaunai dzīvei un atstāt pagātnē nedienas.
Pagājušos Jāņus Sanita atcerēsies ar nakts peldi vainagiem galvā un teātra spēli. Līgo ir arī nerātni svētki, tāpēc peldi kailiem var izskaidrot ar auglības un veselības spēka uzņemšanu. Tomēr neparastākie Jāņi bijuši pirms astoņiem gadiem. Toreiz Sanitas vīram Didzim vajadzēja strādāt arī 23.jūnijā, tāpēc tikai pulksten 23.00 ģimene varēja braukt uz Zemgali pie Sanitas vecākiem. Garajā ceļā no Igaunijas līdz Lietuvas pierobežai vajadzēja pavadīt piecas stundas, turklāt vismaz piecas sešas reizes apturēja policija. “No pulksten 2.00 Didzim lika izkāpt no mašīnas, jo neticēja, ka tiešām esam skaidrā un neesam vēl sākuši svinēt. 4.00 no rīta bijām manu vecāku mājās. Tā bija fantastiska nakts, lai gan nekas nenotika. Pa mašīnas logu visur redzējām jāņugunis, ugunskurus un līgotājus. Bērni bija vēl mazi, tāpēc pamodušies viņi nesaprata, kur palikusi nakts,” atceras Sanita. Viņa kopā ar savējiem līgoja vēl pulksten 10.00.
Māca meitām līgodziesmas
Kristīne pirms zāļu vakara kopā ar meitu Elvitu Keitu lasa jāņuzāles un pin vainagus. Viņa uzskata, ka vainagā noteikti jābūt madarām, tāpēc ir gandarīta, ka tās tomēr uzplaukušas. “Patīk raibs vainadziņš, tāpēc tajā ir dažādi ziedi un smilgas. Piekrītu, ka visa ir laba jāņuzāle, ko plūc Jāņu vakarā: vībotnīte, papardīte, sarkanais āboliņš. Lai gan meitai ir tikai divi gadi, viņa lepojas ar vainagu,” stāsta Kristīne. Tāpat pļavā ziedus lasa Sanita ar saviem bērniem, izvēloties, kādi patīk. Vienīgais nosacījums – vainagā ir jābūt deviņām dažādām jāņuzālēm, jo tikai tad vainags tā nēsātājam nes laimi. “Pinot vainagus, saceram dziesmas. Ko redzu, to apdziedu. Tāda ir tautasdziesmas būtība, tāpēc man vienmēr kāda ir krājumā un nav speciāli jāmācās,” skaidro S.Eglīte.
Jāņus sagaida ar stiepto “līgo!” jau krietnu laiku pirms svētkiem. Vai nav apnicis? Kristīne domā, ka tas palīdz radīt svētku noskaņu. “Sliktāk ir tad, ja neprot līgot un apmierinās ar radio ieslēgšanu. Jāatzīst, ka neesmu dziedātāja, tomēr kopā ar visiem līgoju. Man jādomā, kā iemācīt meitai līgot,” viņa akcentē. Ko līdz līgodziesmu daudzveidība, ja nav ne jausmas par tām? I.Mollere ievērojusi, ka reti kurš zina vairāk par divām dziesmas rindiņām.
Vēlas saglabāt svētku tradīcijas
“Liepnas pagastā vecāku mājās vienmēr bija Līgosvētki pēc sentēvu tradīcijām. Mans vectēvs un tēvs ir Jāņi, pie viņiem sanāca daudz līgotāju, ne tikai tuvinieki, bet arī pagasta cilvēki. Viņi zināja, ka mūsu Jāņi prot darīt brangu alu un Jāņa māte sien gardu sieru. Ballēšana notika ar meijām izpušķotā šķūnī. Viss ciems skanēja līdz rītam, kā līgojām,” stāsta Inese. Viņa atceras, kā līgotāji bija izjokojuši rīta pusē pagurušos mājas saimniekus. Kamēr visi saldi gulēja, viņi savilka mājas durvju priekšā kannas, katlus un vannas, lai nevarētu tikt laukā.
Kristīnes bērnībā Jāņus svinēja Alsviķu pagasta centrā. Tur pie ugunskuriem pulcējās lieli un mazi, dziedāja un dejoja. Viņa ir gandarīta, ka šogad atkal būs liels pašdarbnieku uzvedums. “Ziemas saulgrieži ir ģimenes svētki, bet Jāņi svinami kopā ar draugiem un paziņām labā kompānijā. Mēs ar vīru braucam pie draudzenes Līgas, tur svinam viņas vārdadienu un līgojam,” stāsta K.Vimba. Viņa uzskata, ka lielos pasākumos, kur cilvēki viens otru nepazīst, pazūd svētku sirsnība, tāpēc nekad nav braukusi uz Raimonda Paula ziņģi, līgošanu Zosēnos vai citur. “Alūksnē Jāņos nav kopēju pasākumu. Pāris reižu aizgāju uz Pilssalas estrādi, bet tur bija parasta balle ar Jāņiem pilnīgi neatbilstošu mūziku. Ja ir savs Jānis vai Līga, tad nevar būt ne runas par līgošanu citur,” apgalvo Inese.
“Līgošana nav sēdēšana ap ugunskuru, ēšana un dzeršana līdz rītam. Arī mēs kādreiz būsim senie latvieši, tāpēc mums ir jānosargā tautas tradīcijas,” ir pārliecināta S.Eglīte. Ko paturam no senās atziņas, ka no svētku sagaidīšanas un svinēšanas ir atkarīga mūsu dzīves labklājība? Jāņu tradīcijas ir saistītas ar svētības un laimes meklēšanu. Ja neizdodas atrast papardes ziedu, var iztikt ar jāņtārpiņa gaismu. Latviešu tautas ticējums sola, ka arī jāņtārpiņa atradējs būs laimīgs.
Kur meklējams papardes zieds?
Aptauja liecina, ka gandrīz trešā daļa līgotāju ir pārliecināti – tas uzzied meža noriņā, kur smaržo naktsvijoles, vai ūdensrožu ieskauta dīķa malā. Jokot un pasmaidīt par papardes ziedu mēdz visi, bet maz ir to, kas stāsta par piedzīvojumiem un atklājumiem brīnuma, mīlestības un laimes meklējumos. Izņēmums nav Sanita, Kristīne un Inese.
Sanitas cerēšanās laiks ar Didzi bija ziemā. Tad paparde nezied, bet viņa atzīst, ka kopā izjusta arī Jāņu nakts burvība. “Parasti saka, ka aprīlī dzimušie ir Jāņa bērni, kas atrasti papardēs. Mana meita pasaulē nāca februārī, bet, protams, kopā ar Aināru pirms kāzām svinētie Jāņi ir saistījušies arī ar papardes zieda meklēšanu,” pieļauj Kristīne. Toties Inese neatceras, ka kāds būtu meklējis šo noslēpumaino ziedu. Liepnā, ciemiņus uz māju vadot, smējušies, ka aiziet katrs uz savu pusi, tāpēc kāds noteikti atradīs šo brīnumu. Kā viņiem veicies, nav gadījies dzirdēt.
