Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Alūksnes brigādes feldšeres atzīst – šoziem ir īpaši grūti brist pa sniegu, jo tik daudz snieg, ka vienā dienā ceļš ir iztīrīts, bet nākamajā – jau aizsnidzis. Tomēr viņas nesūdzas, jo tā ir darba ikdiena katru ziemu.
Alūksnes brigādes feldšere Irēna Oldere stāsta – Vidzemes zonā katru dienu ir gadījumi, kad pie pacientiem nākas iet kājām. Pagastos paliek arvien vairāk veco, vientuļo cilvēku, uz kuru mājām ceļt tiek tīrīti reti, ja tur nenotiek regulāra kustība. Alsviķos bija gadījums, kad kaimiņiene sazvanīja pagasta pārvaldi, kas uzreiz atsūtīja “simtlatniekus” ceļu attīrīt no sniega. “Liepnā esam piedzīvojuši gadījumu, kad laikā, kamēr no Alūksnes līdz Liepnai atbrauc “ātrie”, kaimiņi jau organizēja traktoru, kas iztīrītu ceļu. Tāda atsaucība ir ļoti reti, jo parasti pašiem jādomā, ko darīt. Alūksnē problēmas rada māju pagalmos novietotās automašīnas – īpaši Apes, Torņa, Brīvības ielā, bet tā ir ziema un ar to jārēķinās,” norāda I.Oldere. Viņa uzslavē Alsviķu, Zeltiņu un Ilzenes pagastu pārvalžu vadītāju Juri Griščenko, kurš feldšeriem norādījis pat tālruņa numuru, kur var zvanīt, ja šajos pagastos problēmas rada ceļu caurbraucamība.
Sīki jāizstāsta ceļš
Alūksnes brigādes vienotajā neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā strādā jau gadu. I.Oldere vērtē – kamēr ir lokālās daudzprofilu slimnīcas, būtiskas pārmaiņas darba ikdienā neievieš arī vienotais dienests. “Tiesa, izsaukumus saņemam caur Valmieru. Kopā ar izsaukumu – arī izdruku ar karti un kontakttālruni, tādēļ, esot ceļā pie pacienta, varam sazināties un gūt papildu informāciju. Pozitīvi, ka smagos gadījumos cita novada brigāde pabrauc mums pretī un pārņem slimnieku, lai nogādātu, piemēram, uz Valmieru. Ļoti labi, ka dienesta centrā Valmierā varam piezvanīt dežūrārstam un konsultēties, esot izbraukumā, ja ir vajadzība,” stāsta feldšere. Viņa neslēpj – sākumā iedzīvotājiem bija grūti pierast, ka zvanu saņem Valmierā. “Piezvana tante un savā dialektā stāsta, ka jābrauc uz Ļīpnu. Dispečers Valmierā pārjautā, kur tāda ir, jo kartē šādas apdzīvotas vietas nav, bet tante paliek dusmīga: kā tad jūs nezināt Ļīpnu, caur Maļīnu taču! Saņemot zvanu Alūksnē, šādu pārpratumu nebija,” atminas I.Oldere. Tādēļ viņa vērš iedzīvotāju uzmanību, ka ir ļoti svarīgi sīkumos izstāstīt ceļu, kur jābrauc, un jānosauc tālruņa numurs, no kura piesaka izsaukumu. “Ja cilvēks saniknojas, ka uzdod par daudz jautājumu, un pats pārtrauc sarunu, tad ir grūti atrast.”
Jārisina sociālās problēmas
I.Oldere secina, ka visvairāk grūtību darbā rada sociālās problēmas. “Daudz problēmu rada personas, kas pārlieku lieto alkoholu. Bieži garāmgājēji piezvana, ka ceļa malā kāds guļ piedzēries – kamēr aizbraucam, viņš jau ir aizgājis, un velti esam tērējuši laiku. Šajā gadījumā ļoti reti cilvēks, kurš zvana, arī sagaida atbraucam ātro palīdzību. Grūti ir ar vientuļajiem cilvēkiem, kuriem vairāk vajag sociālo aprūpi, nevis medicīnisko. Mums slimnīcā nav sociālās aprūpes gultu, kur cilvēkam uzturēties, kur viņu apkoptu, lai būtu siltumā un paēdis. Cilvēki zvana ātrajai palīdzībai, lai mēs to atrisinām, bet mūsu ziņā ir akūtas problēmas. Šāda sociālās aprūpes posma iztrūkst, ko vajadzētu risināt valstiskā līmenī. Arvien biežāk cilvēki mediķa palīdzību meklē, nogaidot līdz pēdējam brīdim, tāpēc slimības ir smagi ielaistas,” saka I.Oldere.
