Ilggadējais laikraksta lasītājs alūksnietis Jānis Ratenieks īpašas vārda dienas svinēšanas tradīcijas savā dzīvē nav ieviesis. Tā kā mūžs aizvijies nu jau septiņu gadu desmitu garumā, Jāņi svinēti dažādi, atkarībā no laika un vietas, kur toreiz bijis. Šogad Jānis līgos 70. Jāņos, un pats atzīst, ka tas ir labs iemesls, lai “tiktu avīzē.” Pie sava vārda viņš ticis, pateicoties vectēvam Augustam, kurš bijis ticīgs cilvēks, un, izlasot Jaunās derības Jāņa evaņģēlijā vārdus: “Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis”, šo vārdu izvēlējies savam otrajam mazdēlam.
Visjaukākie Jāņi
Pirmie un visjaukākie Jāņi Jānim Rateniekam atmiņā palikuši no bērnības aptuveni sešu, septiņu gadu vecumā. Tolaik, būdams vēl zēns, viņš savā dzimtā bija vienīgais, kas nesis šādu latvisku vārdu. Lai arī bijuši padomju laiki, kad šie svētki bija aizliegti, svinēt Jāņus pie Rateniekiem lauku mājās “Jakumos” Ziemera pusē pulcējusies visa dzimta – mātes māsas Adele ar vīru, Vanda, Anniņa un citi radi. Lai nepievērstu nevēlamu ļaužu uzmanību, ugunskuri gan nav tikuši kurti, bet vienmēr neiztrūkstoši galdā bijis mājās gatavots Jāņu siers, alus un citi gardumi. “Tolaik gan man nebija citu svētku, ar ko salīdzināt, bet man likās, ka Jāņi manās mājās vienmēr bija lieli svētki, iespējams, tādēļ, ka galvenais tajos vienmēr biju es,” tagad atminas Jānis.
Visinteresantākā svinēšana
Vēlākos gados, kad viņš jau gājis skolā, visspilgtāk atmiņā palikuši tie Jāņi, kad ciemos viens pie otra devās kalsesbiedri. Tie, iespējams, bija visinteresantākie Jāņu svētki Ratenieka kunga dzīvē. “Atceros, ka tolaik, kad mācījos astotajā klasē, Jāņi iekrita svētdienā, bet jau sestdienas vakarā pie manis atnāca kādi trīs vai četri klasesbiedri. Pievienojos viņiem un pa taisno caur Ķauķu kalnu devāmies pie nākamā klasesbiedra, kam arī vārdā bija Jānis. Kad mums pievienojās nākamais Jānis, devāmies atkal uz skolas pusi, kur dzīvoja vēl viens no mūsu klases Jāņiem, un tā līdz pat rītam, kad jau bija uzaususi gaisma, bet gājienu beidzām Māriņkalnā. Tad šķīrāmies un katrs devāmies uz savām mājām. Atceros, ka vistālāk atpakaļ bija jāiet Jānim Krausam – uz Dēliņkalnu,” stāsta J. Ratenieks.
Visgrandiozākā Līgo nakts
Visgrandiozākie Jāņi svinēti vēlāk – jaunībā. Tas bijis pie Niniera ezera Cēsu pusē, jo tolaik jaunais puisis bijis darba praksē Raunā. Pie ezera, smagās automašīnas kravas kastē sasēdies, devies viss darba kolektīvs. No sava vidus izvirzīti gan siera meistars, gan alus darītājs, pavārs un citas šai naktij nepieciešamās “amatpersonas”. Kurti ugunskuri, dziedāts, dejots, ēsts un dzerts līdz pat rīta gaismai, atmiņā palicis arī izbrauciens ar laivām pa skaisto Niniera ezeru.
Visdrosmīgākā līgošana
1969. gadā J. Ratenieks iesaukts padomju armijā. Kopā ar citiem latviešiem, arī no Alūksnes puses, viņš dienējis netālu no Pleskavas sakaru divīzijā. “Armijā sabiju trīs gadus. Reiz, Jāņu dienā, visi sarunājām un aizgājām “samovolkā” (brīvdienā – no krievu valodas). Vietējā sādžā, kas no mums atradās aptuveni 15 kilometru attālumā, kāds no mums bija dabūjis alu, sagādājām arī dažādas uzkodas. Protams, armijas daļā palikt nevarējām, tādēļ devāmies pie dabas, tālu prom uz mežu, un svinības varēja sākties. Paši pārrunājām – ja tiksim atklāti, saņemsim sodu, bet nospriedām – ja mirt, tad mirt ar mūziku! Tomēr to neviens nekad neuzzināja, viss beidzās laimīgi un no rīta atgriezāmies savā dienesta vietā,” saka Jānis un tagad tos nosauc par visdrosmīgākajiem Jāņiem viņa mūžā.
Visģimeniskākā saulgriežu nakts
Vēlāk Jāņi svinēti daudz un dažādi tepat Latvijā, un tie bijuši visģimeniskākie svētki. Kad Jānis nodibinājis savu ģimeni, Jāņu diena svinēta kopā ar kaimiņiem sievasmātes mājās Visikumā. Un atkal – vispirms bijusi siena talka, bet vēlāk netrūcis ne alus, ne siera, vienmēr cepta vai žāvēta arī gaļa, visi dziedājuši, dejojuši un gada īsāko nakti pavadījuši priecājoties, atceras Jānis.
Visklusākie svētki
Tagad, kopš Jānis Ratenieks ir pelnītā atpūtā, viņš Jāņus vairs īpaši nesvin. Lai gan šajā naktī Alūksnē visapkārt skan mūzika un smaržo ugunskuru dūmi, viņš to klusi pavada savās mājās. Jāņu dienā viņš neiztrūkstoši saņem apsveikumus no sava dēla, māsas un brāļa, abpusēji sveicieni arī no jaunības dienu drauga Jāņa Bērtiņa. Vienmēr ciemos ar ozollapu vainagu vai Jāņu zālēm visas mājas iedzīvotāju vārdā atnāk arī kaimiņiene. “Reizēm mani atceras arī bijušie darba biedri mālupieši, citi draugi, un par to es ļoti priecājos. Lai visiem jauks šis Jāņu laiks arī šovasar!” saka J. Ratenieks.
