Brīvība netālu – aiz dzelzsbetona sienas, restotiem logiem, rokas attālumā, tomēr neaizsniedzama. Dienas rit vienādā gausumā un vienmuļībā. Un paliek tikai domas par to, kas bijis, kā būs. Kāpēc bijis?
Brīvība netālu – aiz dzelzsbetona sienas, restotiem logiem, rokas attālumā, tomēr neaizsniedzama. Dienas rit vienādā gausumā un vienmuļībā. Un paliek tikai domas par to, kas bijis, kā būs. Kāpēc bijis? Un saproti, ka pirmā reize, kad pastiepi roku draugam, lai saņemtu pirmo narkotiku devu, bija liktenīga. Tās dēļ kļuvi par narkomānu, daudzu apspriestu un nicinātu, citu – līdzjūtīgi žēlotu. Andris Miķelsons apcietinājumā nonācis, jo viņš ir viens no narkotiku – hankas – izgatavotājiem.
Viņš nebaidās runāt atklāti par to, kas vilināja, kādēļ nespēja atteikties. Tagad viņš publiski visiem ir gatavs atzīt, ka pēdējos divos gados darījis lielākās muļķības savā dzīvē.
Viņš saprot, ka tikai tagad – 24 gadu vecumā – vajadzētu uzsākt kārtīgu dzīvi. Strādāt. Domāt par ģimeni. Nodrošināt nākotni. Bet viņam tuvākais laiks būs jāpavada ieslodzījumā. Andris sarunu iesāk lakoniski, piebilstot: “Viss, kas notiek, ir uz labu. Varbūt man bija jānonāk apcietinājumā, lai es beidzot saprastu, ka man jāatsakās no narkotikām. Varbūt bija jābūt šim pavērsienam, lai es visu pārdomātu.”
Izvēlas nepareizos draugus
Hankas pagatavošanu Andrim iemācījuši draugi. Galvenā izejviela šīm narkotikām ir magones un acetons. Draugi ierosinājuši pamēģināt. Kāds paziņa Rīgā izstāstījis hankas pagatavošanas recepti, arī esot iepriekšējā apcietinājumā no citiem cietumniekiem dzirdējis dažādas atziņas. Radusies interese, un Andris sarūpējis vajadzīgos traukus un izejvielas un sācis to gatavot. Viņš atzīstas, ka tikai savai vajadzībai. Tā bijusi kā aizraušanās, eksperiments. “Man nebija mugurkaula. Padevos vājībai un interesei. Tikai tagad saprotu, cik svarīga nozīme ir draugiem, tam, kādas ir viņu intereses un aizraušanās. Gribot negribot pārņem viņu piemēru un sāc līdzināties. Man kādreiz ienāca prātā, ka vajadzētu “nelegālo” aizraušanos mest pie malas. Bet tā arī to neizdarīju,” atceras Andris.
Viņam neesot izveidojusies atkarība. Viņš pat nezina, kas ir “lomkas” un kāre pēc kārtējās devas. Draugiem bieži vien bijis slikti, un Andris ar vieglu sirdi savējo dozu varējis atdot tiem, kas pēc tās “slāpa” vairāk. “Alkoholu nelietoju. Tas man nav izraisījis nekādu interesi, varbūt pat radījis riebumu. Ar narkotikām es ķēru kaifu. Jutos enerģijas pārpilns. Varēju paveikt vairāk darba, izturēt lielāku slodzi,” atzīst Andris.
Viņš apzinās narkotiku postošo ietekmi, tādēļ citiem tās neesot vēlējies piedāvāt. Turklāt arī par narkotiku tirdzniecību ir lielāks sods nekā par lietošanu. Viņš pat divas, trīs dienas varējis iztikt bez devas, un tikai tad, kad uznākusi “luste” izgatavojis vajadzīgo. Narkotiku izgatavošana esot ilgs process, tādēļ arī narkomāni sarūpē lielāku daudzumu, nodrošinot sevi ilgākam laikam.
Viņu “pieķēra” nejauši
Vai kāds nosūdzēja Andri par narkotiku lietošanu un izgatavošanu? Viņš ir pārliecināts, ka policija meklēja citu cilvēku, bet nejauši “pieķēra” Andri. Gadā divus mēnešus, kad ir magoņu ražas laiks, arī narkomāniem esot svētki, un šajā laikā arī tiekot brūvēta hanka.
Andris vienmēr pircis vienreizējās lietošanas šļirces, savukārt magoņu salmu iegāde neesot bijusi problēma. Zādzības? Nē, Andrim bijis darbs, ar zagšanu viņš vairs nevēlējies nodarboties. Viņš negribēja nonākt cietumā.
“Tagad sēžu un pie sevis smejos par draugiem un paziņām, kas domā, kā tikt pie devas. Naudas viņiem ir maz, tādēļ arī iztiek ar hanku. Dārgajām narkotikām līdzekļu nepietiek. Mums bija apmēram 15 cilvēku grupa, kas aizrāvās ar narkotikām. Cits citu sapratām. Patiesībā veidojās liela brālība, kurā bija tikai puiši. Nevaru iedomāties, ka meitene varētu aizrauties ar narkotikām,” spriež Andris.
Brālīgajā kopienā veidojušās arī domstarpības un strīdi. Galvenokārt vajadzīgās devas dēļ.
Nevar atgriezt laiku
Andris atzīst, ka ir daudz labu brīvā laika pavadīšanas veidu. Tomēr ir svarīgi, kas tev šķiet interesantāk – nodarboties ar sportu vai gūt īslaicīgu prieku un eiforiju. “Arī es sāku tikai tādēļ, ka draugi man radīja priekšstatu, ka tas ir forši, “kruta”. Vienreiz pastiepu roku, otrreiz. Tas aizgāja. Tagad esmu apjēdzis, ka es neesmu atkarīgs no narkotikām, bet no draugiem. Ja cilvēks nemāk pateikt – nē, nekas labs nav gaidāms,” uzskata apcietinātais.
Viņu nedaudz baida laiks cietumā. Vai tas viņu darīs labāku vai sliktāku? Viņš gan ir nobriedis stiprināt savu iekšējo pārliecību. Andris pēc cietuma meklētu jaunas iespējas, kā sevi pilnveidot. Vēlētos strādāt. Sākt jaunu dzīvi, kurā noteikti narkotikām nebūtu vietas. Dzimtajā pusē pēc cietuma viņš noteikti vairs neatgriezīsies. Ir apkaunots viņa vārds, un kā Andris saka – slikto slavu par cilvēku nemēdz aizmirst.
“Līdz šim pats sev maizi varēju nopelnīt. Man patīk galdniecības, celtniecības un kokapstrādes darbi. Bet, kā man iegrozīsies prāts cietumā, nezinu,” domā Andris.
Ir bijuši brīži, un tādi esot visiem narkomāniem, kad viņi jūt riebumu pret to, ko dara, pret savu atkarību. Un reizē arī muļķību un nevarību pateikt – nē. “Tad vēmiens nāk par visu, ko esi uzsācis. Bet tik un tā pēc inerces ļaujies nākamajam dūrienam,” atceras Andris.
Draugs draugu nenosūdz
Narkomāni cits citu nenododot. Arī Andris nevienam par citiem domubiedriem nestāstīšot. Draugi ir pārliecināti par Andra klusēšanu, par to, ka viņš vienīgais kā lielākais grēkāzis uzņemsies visu vainu. Lai arī viņš apzinās, ka tieši no šiem draugiem vispirms vajadzētu atteikties, pagaidām viņi ir vienīgie, kas noteikti visvairāk pārdzīvo Andra iekulšanos nelaimē un apcietinājumā viņam “atnesīs drēbes un smēķus”.
“Esot apcietinājumā, iznāk daudz ko nožēlot. Esmu vēl jauns. Man visa dzīve vēl priekšā. Tagad man būs cietumā jāpavada savi labākie gadi, kad es bezrūpīgi varētu dzīvot brīvībā. Tikai tagad jūtu, ka man sāk rasties “prāts”, ka kļūstu vīrišķīgāks un spēju spriest pats bez draugu palīdzības,” atzīst Andris.
Viņš uzskata, ka jaunieši narkotikas sāk lietot dažādu iemeslu dēļ. Cits to dara aiz bezcerības, cits – aiz bezdarbības. Kāds nespēj rast dzīves mērķi un jēgu un vilinājumu rod narkotiku radītājā, mākslīgajā “kaifā”. Cits tādējādi aizmirst rūgto dzīves pieredzi. Tomēr Andris apliecina, ka arī narkotiku varā vismaz viņu un citus draugus nav atstājusi apziņa par reālo pasauli un tās problēmām. Rītdiena tāpat pienākusi, un tajā vēl bijis vēl vairāk nejēdzību nekā iepriekšējā vakarā. Klāt vēl nākušas problēmas par nākamo devu.
Viņu nekas nebaida
“Mani nebaida cietums un soda ilgums arī ne. Jau tagad sevi tam esmu noskaņojis. Pats vainīgs, nekur vairs nesprukt. Par padarīto jāsaņem pelnīts sods. Šo ceļu izvēlējos pats, un pašam par to arī jāatbild,” ir pārliecināts Andris. Aiz mūra sienām atmiņas griežoties ātrāk nekā mājās. Arī domām ir cita vērtība. Publicitātei viņš piekritis tikai tādēļ, ka vēlējies skaļi pateikt, ka narkomāns – tāds kā viņš – vēlas sākt jaunu dzīvi, ka viņš vēl sevi nav norakstījis. Viņš esot dzirdējis, ka vēl septiņus gadus pēc narkotiku lietošanas beigšanas smadzenes saglabā informāciju par tās radītajām sajūtām, par visiem “zaņķiem”, ko cilvēks sevī ielaidis.
Spēku viņam dod domas par nākotni. “Lai arī cik man būs gadu, kad nokļūšu brīvībā, es gribētu vietu, ko saukt par savām mājām. Gribētu būt ģimenes cilvēks. Es mācītos rūpēties un mīlēt. Līdz šim es nezināju, ko nozīmē rūpes, atbildība par otru cilvēku. Esmu bijis egoists, kas domā tikai par sevi. Lai kā diena pagājusi, sajūta bija, ka viss ir labākajā kārtībā. Atbildība otra cilvēka priekšā liek pārdomāt rīcību. Tikai otra cilvēka mīlestība var pasargāt no sārņiem, kur es esmu iebridis,” saka Andris.
