Es plūcu baltas leduspuķes, kausēju siltajās plaukstās un izlūdzos svētvakaram svētību, lai manī viss taptu tik tīrs un gaišs kā asara uz Dieva vaiga.
Es plūcu baltas leduspuķes, kausēju siltajās plaukstās un izlūdzos svētvakaram svētību, lai manī viss taptu tik tīrs un gaišs kā asara uz Dieva vaiga.
Ļauju pār sevi nolaisties sniegpārslu tūkstošiem, lai liktu dvēselei ietīties klusā baltumā un nostāties debestēva vārtos, izlūdzoties piedošanu par to, ko neesmu paspējusi paveikt, par to, ko neesmu paspējusi pateikt, par tiem, ko neesmu paspējusi pažēlot, par to, kas sirdī palicis smags un grūts.
Eju ieklausīties Ziemassvētku nakts klusumā, jo tikai klusumā iespējams sajust, kā runā mīlestība, kā piedzimst miers, taisnīgums, cerība un prieks.
Sadzirdu tālu zvanu skaņas un saprotu, ka Ziemassvētku vakars ikvienās mājās ienāk, kad divi cilvēki viens otram dāvina piedošanu, kura nebeidzas līdz ar vārdiem. Ziemassvētki ir tad, kad vecāki iemācās izprast savus bērnus un kāds atkal izlemj sākt godīgu dzīvi. Tie klauvē pie namdurvīm, kad mēģinām savai dzīvei rast jaunu jēgu, cits citu uzlūkojam ar sirdi un smaidu uz lūpām, kad pāri pasaulei gulst balts miers, bet debesis svēta ikvienu, kas dvēselē krāj cerību gaismu.
Līdzi Ziemassvētku apsveikumiem aploksnē lieku labus vārdus, lai steigas pilnajā pasaulē tie nepazustu, vēlu laimi, jo tās nekad nevar būt par daudz. Apzinos, ka to nav viegli rast pašos, bet laimi rast citur ir neiespējami. Tāpēc plūcu baltas leduspuķes un izlūdzos svētvakaram svētību.
