Latvijas Dendrologu biedrības (LDB) kopsapulcē par 2020.gada
koku izvēlēts Eiropas dižskābardis (Fagus sylvatica L.), ziņo aģentūru LETA.
Eiropas dižskābardis no dižskābaržu dzimtas ir dabā izplatīts koks
Eiropas centrālajā un dienvidu daļā, areāla ziemeļu robeža ir Polijas
teritorijā. Koks aug paugurainos apvidos no Anglijas, Dienvidzviedrijas
līdz Pirenejiem un Turcijai dienvidos.
Leiburgs stāsta, ka zem kokiem reti kad attīstās citu koku un krūmu
paauga, jo tie veido blīvus vainagus, tā radot stipru noēnojumu. Paši
dižskābarži ir izteikti ēncietīgi un spēj augt citu koku noēnojumā. Šī
īpašība tiek izmantota, veidojot blīvus, platus, vidējus un augstus
dzīvžogus. Tas ir viens no retajiem cērpjamos dzīvžogos izmantojamiem
lapu kokaugiem, kas saglabā zaros pērnās, spīdīgi brūnās lapas līdz
pavasarim, pastiprinot norobežojošo efektu, viņš skaidro.
“Bieži veido tīraudzes, kas rudeņos vizuāli atgādina ziloņu kāju mežu
uz oranži brūna, nobirušo rudens lapu paklāja,” saka Leiburgs. Labos
augšanas apstākļos koks Latvijā var sasniegt pat 30 metru augstumu un
piecu metru stumbra apkārtmēru.
Pēc viņa teiktā, koki ir salīdzinoši ātraudzīgi, mežaudzēs veido
taisnus, monolītus, lielu dimensiju stumbrus, tādēļ arī ir interese par
to plašāku izmantošanu mežsaimniecībā.
Latvijā ir arī retumis sastopami
Par valsts nozīmes dižkoku Eiropas dižskābardis kļūst, sasniedzot 3,8
metru stumbra apkārtmēru. Leiburgs uzsver, ka tādu dimensiju koki
Latvijā ir arī retumis sastopami Kurzemē un Zemgalē, pārsvarā gan
vecajos muižu parkos, kapsētās.
Šo koku ziemcietība ir pietiekama visā Latvijā, vienīgi pavasarī
izplaukušos kokus dažkārt bojā vēlās pavasara salnas, skaidroja
biedrības pārstāvis. Latvijā šie koki zied maijā, pēc lapu plaukšanas,
kas veidojas no sugai raksturīgiem gariem, vārpstveida pumpuriem. To
augļi ir trīsšķautnaini riekstiņi, kas nogatavojas oktobrī, un ir laba
barība dažādiem meža zvēriem. Sēklas sagatavo dīgšanai trīs līdz piecus
mēnešus.
“Diemžēl jaunos stādījumus bieži bojā dzīvnieki, saskrāpējot mizu,
apgraužot jaunos dzinumus. Dižskābaržiem ir plāna, pelēka un gluda miza,
kas strauji mainot stumbra noēnojumu, var saulē apdegt,” skaidroja LDB
viceprezidents. Kokiem ir attīstīta, virspusēja un jūtīga sakņu sistēma,
uzsvēra Leiburgs, piebilstot, ka kokus īpaši nebojā ne kaitēkļi, ne
slimības un tie ir vēja noturīgi. Tomēr ir daži patogēni, kas kokus var
apdraudēt, piemēram, sēnes (Fomes fomentarius, Phytophthora sp., Nectria
coccinea), kā arī laputis (Cryptococcus fagisuga), norādīja Leiburgs.
Dižskābaržus nereti jauc ar skābaržiem, kam arī ir gluda, pelēka miza
un vārpstveida pumpuri, bet tie ir stipri zemāki koki vai krūmi no
bērzu dzimtas, piebilda Leiburgs.
Katrā mājsaimniecībā ir kāds dižskābarža priekšmets
Dižskābarža koksne ir blīva, skaisti ornamentēta un vērtīga, to
izmanto mēbeļu, grīdas segumu, sērkociņu, mājsaimniecības priekšmetu,
finiera un papīra ražošanā. Koksnei faktiski nav specifikas smaržas.
Domājams, ka gandrīz katrā mājsaimniecībā ir kāds dižskābarža priekšmets
– gaļas dēlītis, plaukts vai pannas lāpstiņa, norādīja LDB
viceprezidents.
Viņš skaidroja, ka sēklas satur barojošu eļļu, ko Francijā lieto
mājputnu uzbarošanai, cepšanai un eļļas lampās. Nobirušās lapas sadalās
lēni, bet ir vērtīgs mulčējamais materiāls apstādījumiem. Īpatnējos,
sarainos un koksnainos augļapvalkus bieži izmanto floristikā.
Leiburgs informēja, ka pēdējos 200 gados dižskābarži atgriezušies
Latvijas apstādījumos un vietumis stādīti arī mežaudzēs, piemēram, Talsu
Šķēdē. Atgriezušies tāpēc, ka Latvijā kvartāra perioda kūdrā ir atrasti
dižskābaržu augļi, kas varētu liecināt par sugas klātbūtni Latvijas
teritorijā arī starpleduslaikmetā, kad klimats bija krietni siltāks un
mitrāks kā mūsdienās.
Dendrologs norādīja, ka pavisam ir zināmas deviņas dažādas
dižskābaržu sugas, bet Latvijā pamatā izmanto vienu – Eiropas
dižskābardi, kam ir izveidoti aptuveni 50 kultivāri (šķirnes, formas).
Apstādījumos un vecajos muižu parkos sastopami arī sarkanlapaini koki,
kas ir ar augstāku ziemcietību, retāk ar nokarenas formas vainagiem,
šķeltām vai kruzuļotām lapām. Lapu krāsojums arī ir atšķirīgs – zaļas,
dzeltenas, sārtas, sarkanas, purpurmelnas vai raibas. Dekoratīvās
formas, šķirnes pavairo potējot un stādmateriāls brīvi pieejamas
vietējās kokaudzētavās. Interesanta ir, piemēram, 1970.gadā selekcionētā
šķirne “Mercedes”, kas ir līdz 2 metriem augsts, kompakts krūms ar
lancetiskām lapām.
No dižskābaržiem vien var izveidot krāšņu kolekciju dārzu, tāpēc
Latvijas Dendrologu biedrība iesaka šogad katram iegādāties savu
“Mercedes”, “Black Swan” vai “Fastigiata”.
LDB bāzēta Latvijas Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī, apvienojot 85 biedrus – dendrologus un nozares interesentus.
Biedrība gada koku ievēl no 2001.gada, kad gada koka godā bijā
parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia L.). LDB atgādina, ka 2019.gada
koks bija Krimas liepa (Tilia x euchlora K. Koch.).
