Par 1989.gada 23.augustu, kad notika leģendārā “Baltijas ceļa” akcija, neko daudz nevaru pateikt. Tikai tik, cik stāstīts skolā vēstures stundās un dzirdēts pa ausu galam no cilvēkiem, kas paši tajā piedalījušies. Tā kā toreiz vēl nebiju sākusi iet pat skolā, tā laika notikumus neatceros: varu tikai iztēloties sajūtas, kas tobrīd vienoja vairāk nekā miljons cilvēku Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, sadodoties rokās un izveidojot apmēram 600 kilometrus garu dzīvo ķēdi, kas savienoja visu trīs valstu galvaspilsētas.
Lai gan ik gadu šajā datumā tiek atgādināts par notikušo, dzirdētais un redzētais rada īslaicīgu interesi, kas vairāk ir informatīva, nevis uz emocijām vai sajūtām balstīta. Līdzīgi ir ar citiem nesenās vēstures notikumiem, uz kuru piemiņas pasākumiem dodos, tāpēc patīkamu pārsteigumu sagādāja pirmdienas vakarā notikušais “Baltijas ceļa” atceres pasākums, no kura prom pirmo reizi devos ar gluži citādām emocijām. Dienas laikā veidotā ziedu josta, kā arī vakara pasākums ar atmiņu stāstiem, šī notikuma nozīmes vērtējumu un to laiku raksturojošām dziesmām – tas viss kopā radīja emocionālo gaisotni, kas pirmo reizi ļāva izjust, nevis tikai izzināt tā laika notikumus, mudinot iedziļināties tajos, nemaz negaidot līdz nākamā gada atceres dienai. Domāju, ka prasme radīt emocionālo nokrāsu par tā laika notikumiem ne tikai aculieciniekiem, bet arī tiem, kas par to mācās tikai no vēstures grāmatām, ir šo pasākumu lielākā vērtība, tāpēc atliek vēlēt, lai arī turpmāk organizatoriem izdotos radīt ko līdzīgu. Galu galā, ja vismaz viens šo pasākumu apmeklētājs mājās dodas kaut nedaudz pietuvinājies šo notikumu patiesajai būtībai, tas nav maz.
