Latvijas Republikas proklamēšanas dienas priekšvakarā Alūksnes pilsētas tautas namā notiks svinīgais svētku pasākums “Tu esi Latvija”. Tajā desmit Alūksnes novada iedzīvotājiem tiks pasniegts pašvaldības Atzinības raksts un balva “Sudraba zīle”, pateicoties par viņu nesavtīgo ieguldījumu, nozīmīgiem sasniegumiem un novada popularizēšanu.
Apkopo materiālus par
pagasta dzīvi
Balvas saņēmēju lokā būs arī Vizma Dravniece no Malienas. Gandrīz trīs gadu desmitus viņa vadījusi kultūras dzīvi pagastā. Lai gan Vizma ir pensijā, sabiedriski aktīva ir joprojām. Pateicoties viņai, pagastā izveidota novadpētniecības istaba, kurā redzams malienietes nesavtīgā darba rezultāts. “Raudāt gribējās,” Vizma atceras savu pirmo reakciju, uzzinot par piešķirto balvu. Bez asarām viņa nespēj runāt arī tagad. Darbs pie novadpētniecības istabas iekārtošanas uzsākts, lai gadu gaitā savāktie materiāli neaizietu postā. Ne visiem šī iecere patikusi. Daži pat acīs pateikuši – tas nevienam nav vajadzīgs.
Bet Vizma apzinās: ar laiku šiem materiāliem būs liela vērtība. Tie stāsta par Malienas cilvēkiem un viņu darbiem, pagasta dzīvi, kā arī sniedz ieskatu Malienas vēstures lappusēs – notikumos, vietās un cilvēkos, par kuriem šobrīd var uzzināt tikai no savāktajiem materiāliem. Liela nozīme tajos ir arī pašai Vizmai. Iepazīstoties ar viņas dzīves gaitām, nākas secināt, ka novadpētniecības istaba bijis loģisks turpinājums iepriekš paveiktajam darbam. Desmitgades viņa turējusi roku uz pulsa gandrīz visām ar kultūru saistītajām norisēm Malienā.
Piepilda sapni par darbu medicīnā
Vizma dzimusi 1942.gada 3.decembrī toreizējā Bejas ciemā. Pabeigusi Bejas pamatskolu, viņa gribēja iestāties Cēsu medicīnas skolā, lai kļūtu par medicīnas māsu. “Konkursu neizturēju, tāpēc atgriezos mājās un sāku mācīties Alūksnes 1.vidusskolā – tagadējā Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā,” viņa atklāj. Pēc gadu ilgām mācībām sapnis par medicīnu joprojām nebija zudis, tāpēc Vizma devās uz Cēsīm atkārtoti. Ar otro piegājienu viņa medicīnas skolā uzņemta. Tā pabeigta 1964.gadā. Viņa nosūtīta darbā uz Gulbenes rajonu. “Man bija jāsāk strādāt ar 1.augustu. Kad jūlija beigās ierados pie saviem darba devējiem, dakteris Velce – slimnīcas galvenais ārsts – pateica: sēdies mašīnā – mēs brauksim uz Malienu. Tā es te nokļuvu,” atceras Vizma.
Viņas uzdevums bija izveidot Malienā feldšeru un vecmāšu punktu. “Jūs saprotat, ko medmāsai nozīmē atvērt pašai savu feldšerpunktu?!” saka Vizma. Malienā viņa iepazinusies ar savu vīru Imantu, ar kuru kāzas nosvinētas 1966.gada 16.jūlijā. Turpmāko sešu gadu laikā pasaulē nāca viņu četri bērni – Dainis (dzimis 1966.gadā), Daina (dzimusi 1968.gadā), Dace (dzimusi 1969.gadā) un Dairis (dzimis 1972.gadā). Pēc pastarīša piedzimšanas Vizma sapratusi, ka ar medmāsas slodzi visu nevar apvienot. Izsaukumu bijis tik daudz, ka ne viņa varējusi saimniecību apkopt, ne bērniem pienācīgu laiku veltīt. Pieņemts lēmums no darba aiziet.
Strādā par šoferi un
gādā par maltīti
Pēc gandrīz gadu ilgas dzīvošanas pa māju Vizma lūgta īsu brītiņu kļūt par Malienas tautas nama vadītāju. “Feldšerpunkts un tautas nams atradās vienā ēkā. Tur manai ģimenei bija ierādīta arī dzīvesvieta – tagadējās bibliotēkas telpās, tā ka viss atradās uz vietas,” viņa skaidro. “Īsais brītiņš” ievilcies, Vizmai tautas nama vadītāja pienākumus veicot līdz pat 2000.gadam. Visgrūtākais bijis sākums.
“Toreiz mums vajadzēja būt universāliem darbiniekiem. Pašiem vajadzēja meklēt pašdarbības kolektīvu dalībniekus un vadītājus, kuri atšķirībā no mūsdienām neko par savu darbu nesaņēma, pašiem meklēt pasākumus, kuros viņiem piedalīties, sēsties pie transporta stūres, lai kolektīvus kaut kur aizvestu, rakstīt scenārijus un pat gatavot pa naktīm maltītes, lai būtu ko celt galdā!” atceras Vizma. “Neviens mēģinājums nedrīkstēja paiet bez vadītāja klātbūtnes, bet toreiz jau tādu bija ļoti daudz – dejotāji, teātris, pūtēju orķestris, lietišķās mākslas pulciņš, vēlāk etnogrāfijas ansamblis. Toreizējo cilvēku aktivitāti nevar ne salīdzināt ar mūsdienām.”
Skatās pēc plašākām telpām
Pēdējos piecus gadus tautas nama vadītājas amatā Vizma vienlaikus veikusi arī bibliotekāra pienākumus. Kad 2000.gadā atjaunota pilna bibliotekāra slodze, viņa no tautas nama pārgājusi strādāt uz pagasta bibliotēku. Šīs darba attiecības pārtrauktas 2005.gadā. Tieši bibliotēkā aizsākusies vēstures materiālu vākšanu. “Kad beidzu strādāt bibliotēkā, skapji un plaukti bija pilni ar dažādiem materiāliem – gan pašas veidotajiem par tautas nama dzīvi, gan konkursam gatavotie, gan no pamatskolas saņemtie skolēnu darbi un daudzi citi. Kaut kur taču tas viss bija jāsaliek, lai nepazūd!” iesaucas Vizma.
Novadpētniecības istabai atvēlēta bijušā kinoteātra tehnikas telpa. Pēc gadu ilga darba durvis vērtas apmeklētājiem. “Cilvēki atnāca, apskatījās un piedāvāja materiālus no savas ģimenes arhīviem,” saka Vizma. Daži pat uzaicinājuši viņu pie sevis uz mājām, pievedot pie skapja un sakot – ņem, ko vien gribi! Nu novadpētniecības istabai atvēlētā telpa ir stāvgrūdām pilna. Ne velti Vizma skatās pēc jaunām telpām – veco pamatskolas ēku ar divām istabām un virtuvīti, kur materiālus varētu izkārtot apmeklētājiem pārskatāmā veidā.
Cer uz darba turpinātājiem
Vizma atrauc – godināšana un slavināšana viņai nav tīkama. “Labāk es izdaru kādu papildu darbu, nevis ļauju, lai mani slavina,” viņa apgalvo. To apliecina arī iepriekšējo gadu veikums. Būdama galvenā pasākumu organizatore, Vizma allaž stāvējusi malā no starmešu gaismām. Arī tagad lielāks prieks ir nevis par to, ka citi cilvēki novērtējuši viņas veikumu, bet gan par novadpētniecībā padarītā izcelšanu gaismā.
Tādā ziņā Vizma uzskata sevi par pagasta patrioti. “Esmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka nekur nav tik labi kā mājās,” viņa saka. Darbs novadpētniecības jomā šo pārliecību tikai stiprinājis. Atklājies, ka Malienas pagastā ir daudz neparastu vietu, ar kurām lepoties un kādu nav nekur citur. Pagaidām par tām var uzzināt tikai no Vizmas savāktajiem materiāliem, taču viņa cer, ka aizsāktajam darbam būs turpinātāji, kas palīdzēs izcelt un pastāstīt par pagasta vērtībām.
