Mēdz teikt, ka divas reizes nevar iekāpt tajā pašā upē. Jā, daudz ūdeņu ir aiztecējis septiņu gadu laikā, kad Agris Veismanis nebija ainavu arhitekts Alūksnē. Bet viņš atgriezās, lai turpinātu darbus, ko bija sācis, un īstenotu savas ieceres. Tiesa, tagad A.Veismaņa darbalauks ir daudz plašāks – novada pašvaldības ainavu arhitekts.
– Tavs auklējums ir Alūksnes muižas parks, kuru esi veidojis un kopis. Vai atgriešanās saistīta ar to?
– Tā var teikt. Kad pirmo reizi sāku strādāt Alūksnē, muižas parks bija aizaudzis un līdzinājās meža parkam. Diemžēl nav saglabājies parka plāns. Taču bija saprotams, ka ap dīķiem nevajadzētu būt kokiem, lai ūdens tiktu izsauļots. Tāpat varēja spriest, kuras koku un krūmu audzes ir iesējušās vēlāk laucītēs. Piecu gadu laikā parks tika izkopts. Varu pateikties vētrai, kas izgāza daudz veco koku, jo bieži vien cilvēki iebilst pret to izzāģēšanu. Viņi nesaprot, ka tie ir jau satrupējuši un slimi. To vietā stādījām jaunus. Pēc tam septiņus gadus esmu strādājis stādaudzētavā “Ievugravas” Jaunannas pagastā. Arī tajā laikā jauni stādījumi ir papildinājuši parku. Tiesa, joprojām ir atšķirīgi viedokļi par vēsturisko parku atjaunošanu. Vieni uzskata, ka tajos nekas nav jādara. Kad visi koki ir sakrituši no vecuma, tad stāda jaunus. Es atbalstu uzskatu, ka parks ir jākopj un pakāpeniski jāatjauno. Dabas ainavā reti ir tikai viena vecuma koki, tāpēc arī parkā var būt gan pāraugušu koku audze, gan vidēja vecuma briestaudze, gan jaunaudze.
– Kas tiek darīts pagastos, veidojot ainavu?
– Pagastos ir atsevišķi objekti, par kuriem vairāk jādomā un jārūpējas. Pavasarī talkā tika sakopta Ziemera ozolu aleja. Ilzenes muižas parks ir aizaudzis, taču tur šobrīd maz ko var darīt, jo nav rekonstrukcijas projekta. Bez tā nav atļauts cirst nevienu koku vai krūmu, jo tas ir aizsargājams dabas objekts. Pirms rekonstrukcijas projekta izstrādes ir jāveic topogrāfija. Tam, protams, ir vajadzīgs finansējums, tāpēc visu uzreiz nevar, bet pamazām. Šogad mēģināsim sagatavot topogrāfijas plānu. Jaunlaicenes muižas parkā ir jau daudz paveikts. Tam ir arī plāns saglabājies. Tagad ar to iepazīstos un secinu, ka tiek atjaunots vēsturiskais parks.
– Ar ko paredzēts sākt īstenot Alūksnes parka atjaunošanas koncepciju, ko esi izstrādājis desmit gadiem?
– Koncepcijas pirmā sadaļa ietver parka mazo arhitektūras formu restaurāciju vai atjaunošanu. Vispirms ir jārūpējas, lai saglabātu to, kas jau ir. Restaurācija nepieciešama mauzolejam, Eola templim, obeliskam un Aleksandra paviljonam. Pēc tam varētu atjaunot to, kas kādreiz ir bijis un kam ir zīmējumi: Putnu paviljonu, Pomonas templi, Ķīniešu paviljonu, kas bijis ezera krastā. Tad kārta būtu tiem objektiem vai vietām, kas kādreiz ir bijušas, bet nezinām, kā izskatījās. Tie ir tikai minēti aprakstos, piemēram, Apollona krūšutēls, Vindzoriete.un citi, līdzīgi kā partkā jau izvietota Kolumba ola, medību dievietes Diānas skulptūra. To veidošanā iesaistīsim māksliniekus, kas piedāvās savas versijas par šiem tēliem. Daudzi droši vien atceras, ka Kolumba ola un citi akmens veidojumi tapa simpozija laikā Zvārtavas pilī, tāpēc gribam atjaunot sadarbību. Koncepcijas otra sadaļa veltīta stādījumiem. To lielajā parkā ir jau pietiekami. Nepieciešams sakārtot malas celiņiem, kas ir rekonstruēti. Gar dīķa malu tiks stādītas ziemciešu puķu grupas, kas arī norobežos pieeju Zuzannas skulptūrai. Nepieciešams domāt par infrastruktūru – automašīnu stāvlaukumu un tualešu ierīkošanu. Senāk parkiem, arī Alūksnē, apkārt bija sēta. Tad vakarā to slēdz, lai pasargātu no vandaļiem. Gribētos arī, lai vakaros tiktu izgaismoti celiņi.
– Šo ieceru īstenošanai finansējumu piesaistīs ar projektiem?
– Maijā bijām Pavlovskas muzejrezervātā. Tā kā Alūksnes muižas parks ir veidots līdzīgi Pavlovskas ainavu parkam, nolemts sadarboties. Tiks slēgts līgums, lai izstrādātu un iesniegtu kopēju projektu pārrobežu sadarbības programmā, lai saņemtu Eiropas Savienības finansējumu. No pašvaldības budžeta naudu parkam nevar atļauties, tāpēc ir jāizmanto iespējas, ko dod Eiropas fondi. Augustā būs zināms, vai tiks finansiāli atbalstīts projekts mazo arhitektūras formu restaurācijai. Tas paredz mauzoleja, obeliska un Eola tempļa restaurēšanu.
– Kad tiks turpināta Aleksandra paviljona restaurācija?
– Jā, Aleksandra paviljona atjaunošana ir sāpju bērns. Taču jāsaprot, ka restaurācija ir ilgs un ļoti dārgs process. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ir jāatjauno tāds, kāds tas ir bijis. Tagad mēģināsim iesniegt projektu restaurācijai, lai saņemtu Eiropas naudu.
– Kā apmierina Alūksnes pilsētas ainava?
– Tika izgriezti koki, lai uzlabotu ainavu, iebraucot pilsētā pa Tālavas ielu. Vienā ielas pusē ir mežs, kur skujkokus bija saēduši mizgrauži. Tur iestādījām ozolus un priedes, bet ielas pretējā pusē – dekoratīvās ābeles. Savukārt Miera ielā tika nozāģētas papeles un krūmi, lai pavērtu skatu gan uz vēsturisko pansionāta ēku, gan uz Kanceles kalniņu. Sadarbībā ar zemnieku saimniecību „Sprogas” pilsētā ir ierīkotas vairākas puķu dobes, izveidoti jauni puķu trauki. Iespējams, ka drīzumā vēl ieraudzīsim kādu jaunu puķu dobi Ļoti daudz pilsētas vizuālā tēla veidošanā veic jaunais Alūksnes tautas nama mākslinieks Ivars Pilips, arī salona “Flora” vadītāja Tatjana Egle.
– Vai ir paredzēts rīkot iedzīvotāju talkas, kurām agrāk bija liela atsaucība?
– Diemžēl tagad vairs nav tādas atsaucības. Ja pats nesarunāju cilvēkus, tad atnāk tikai daži. Man šķiet, ka cilvēki ir noguruši, un piespiest nevienu nevar. Tomēr ir paredzēts rīkot talku 15. un 16.jūlijā, lai turpinātu izkopt bērzu birztalu ezera krastā. Ejot pa dabas taku, tur skatu uz ezeru aizsedz krūmi. Tie ir jācērt vecā mēnesī, lai neataug. Šo darbu pērn aizsāka Uldis Veldre, savukārt Kājnieku skola, Alūksnes un Bejas mežniecības vienmēr labprāt palīdz.
– Acīmredzot maza iedzīvotāju ieinteresētība ir arī konkursā „Skaista mana tēva sēta”, kurā sakoptākās sētas vērtēs jau jūlijā.
– Jāatzīst, ka konkursam piesakās pasīvi, Alūksnē tikai pāris sētu ir pieteiktas. Tas liecina, ka cilvēki kautrējas vai varbūt pat baidās no vērtējuma. Taču tam nav pamata. Tā kā konkursam skaistākās sētas var ieteikt citi, konsultējamies pagastu pārvaldēs. Novadā ir gan individuālās, gan daudzdzīvokļu mājas un ražošanas objekti, kuru apkārtni redz visi. Konkurss ir vajadzīgs, lai viss mūsu novads kļūtu arvien sakoptāks un skaistāks. Tiesa, to rīkot nav paredzēts katru gadu, bet ik pēc trim gadiem, kad iespējamas lielākas pārmaiņas.
– Vai vasarā ir paredzēts atvaļinājums?
– Man ir gaidāmi vairāki braucieni, tāpēc atvaļinājumu izmantoju pa daļām. Ar deju kopu „Jukums” brauksim uz festivālu Polijā. Ar dendrologu grupu dosimies braucienā, lai skatītu pa botāniskos dārzus, muižu un piļu parkus ārvalstīs. Jāņu brīvdienu laikā jau biju Maskavā, iepazinos ar Caricinas pilī un parkā vektajiem atjaunošanas darbiem un Maskavas botānisko dārzu.
– Kādas jaunas ieceres ir „Jukuma” darbībai?
– Kolektīvam tiks šūti jauni tērpi, kam finansējumu saņēmām ar projektu, ko atbalstīja Lauku atbalsta dienests. Pašlaik tiek gatavotas skices 20.gadsimta ierēdņu tērpiem. Interesanti, ka muzejos var atrast 18. un 19.gadsimta tērpus, to sīkus aprakstus, bet no 20.gadsimta sākuma tērpiem saglabājušās tikai atsevišķas detaļas un fotogrāfijas. Pēc tam tiks veidota jauna deju programma, kura ir jau pasūtīta. Nākamgad jau būs jāsāk apgūt Deju svētku repertuārs.
– Esat arī Balvu novada deju kolektīvu virsvadītājs. Kā visu var paspēt?
– Virsvadītājs vairāk konsultē, dod rekomendācijas, kā arī vada kopmēģinājumus. Tajos pirms skates tiek labotas kļūdas, bet tas nav nepārtraukts ikdienas darbs.
– Ko ir devusi dejošana, kas sākta jau skolas gados?
– Vidusskolā mūsu kolektīvs ieguva Tautas deju ansambļa “Madara” nosaukumu. Kad studēju Jelgavā, dejoju „Kalvē”, turklāt vadīju Mežsaimniecības fakultātes deju kolektīvu. Man šķiet, ka jebkas papildus – dejošana, dziedāšana vai spēlēšana – ne tikai dod atslodzi, bet arī iemāca plānot laiku. Turklāt dzīvei uzreiz ir plašāks apvārsnis, jo kopā ar kolektīvu tiecies kaut ko sasniegt un arī redzi vairāk, koncertējot citās pilsētās un valstīs. Kopēja dejošana un kolektīva vadīšana attīsta komunikācijas prasmes. Pašdarbība ir brīvprātīga, tāpēc nedrīksti būt strikts pret dejotājiem, ir jāmeklē un jāatrod kompromisi. Šīs iemaņas palīdz gan darbā, gan sadzīvē.
