Pēdējos trīs gadus Līgosvētki man asociējas ar akciju “Piedzīvosim Jāņus!”. Tās laikā visā Latvijā tiek rīkoti dažādi pasākumi, kuru mērķis ir iepazīstināt ar Jāņu dienas tradīcijām, rituāliem un dziesmām.
Jau ceturto gadu par akcijas dalībnieci kļuvusi Alūksne, kur vasaras saulgriežu rītā iedzīvotāji aicināti pulcēties ezera krastā, lai sagaidītu saullēktu kopā ar kādu folkloras kopu. Saullēkta sagaidīšanā esmu piedalījusies kopš pirmās reizes. Sākumā uz turieni gāju intereses pēc, bet vēlāk tā kļuva par sava veida tradīciju, bez kuras šo svētku laiks nav iedomājams. Šajā pasākumā pirmo reizi pa īstam izbaudīju Līgosvētku garšu. Tā izrādījās tik spilgta un neaizmirstama, ka dažkārt Jāņu svinēšana sākusies un beigusies saullēkta sagaidīšanas brīdī, jo pēc tam pazūd jebkura vēlme sēdēt Jāņu vakarā pie ugunskura, dzerot alu un mielojoties ar šašliku, kā tas darīts pirms tam.
Šajā sakarā mani patīkami pārsteidzis šīgada svētku piedāvājums, kur vairums pasākumu saistīti tieši ar senlatviešu tradīcijām. Vai tie būtu Alsviķi un Ilzene, kur plānots ielīgot visa pagasta teritoriju, vai Alūksne un Ape, kur tiek rīkoti grandiozāki pasākumi ar akcentu uz senču piekoptajiem rituāliem, tie visi sola iespēju sajust īsto svētku garšu, kas tik ļoti pietrūkusi. Iespējams, tam par iemeslu kalpo ierobežotās finansiālās iespējas, jo šādas aktivitātes lielus resursus neprasa. Tajā pašā laikā klusībā ceru, ka iemesls tam ir pavisam cits, proti, ka beidzot arī citiem sāk pietrūkt īstas svētku garšas, radot vēlmi pēc kaut kā vairāk, nekā pasēdēšanas draugu lokā ar alus kausu rokā.
