Pasaulē nav neviena cilvēka, par kuru nevarētu uzrakstīt vienkāršu stāstu.
Pasaulē nav neviena cilvēka, par kuru nevarētu uzrakstīt vienkāršu stāstu. Tas par katru iznāktu citādāks, vien tajā aktuālā tēma būtu viena un tā pati – dzīve. Jolantai Žvagiņai no Madonas rajona šķiet, ka viņai tajā nav nekā neparasta. Citiem, kas pazīst šo trīsdesmit vienu gadu veco sievieti, ir pretējs viedoklis.
Likteņa rotaļas ir viscietsirdīgākās. Vienam tās uzliek par daudz smagu nastu, citu pasaudzē. Patiesībā pārbaudījumus atnes tik, cik katrs spēj nest. Kad tiem vairs nav spēka turēties pretī, tev liek apjaust, ka dzīve nav tikai ļaunuma un sāpju izspēlēts joks.
* * *
Pirmo triecienu saņēmu astoņu gadu vecumā, kad mūžībā aizgāja mamma. Brālim bija tikai trīs gadi.
Mamma nomira manās rokās. Viņai bija slima sirds, taču man, mazam bērnam, to neviens nestāstīja. Bērēs es vairs neraudāju, jo daudzās asaras biju izslaucījusi pirms tam. Citi par to šausminājās un nesaprata. Es nekad nebiju tik tuvu saskārusies ar nāvi. Man likās, ka mamma atgriezīsies. Mūs abus ar brāli audzināšanā paņēma vecmamma. Citi vecmammai bija teikuši, lai nemokās un atdod mūs bērnunamam. Viņa manai mammai bija solījusi, ka mazbērnus nepametīs un audzinās pati.
Sāk draudzēties ar puišiem
Pie vecmammas dzīvoju, cepuri kuldama. Līdz 10. klasei mācībās man veicās ļoti labi, sapņoju tālāko dzīvi saistīt ar mākslu. Tā tas turpinājās līdz tam brīdim, kad vidusskolā sāku draudzēties ar puišiem. Man bija jāturpina mācības pēdējā klasē, kad sapratu, ka gaidu bērnu. Vidusskolu es pabeidzu vakarskolā. Vecmammai viņš bija mīļākais mazmazbērns, viņa arī izvēlējās vārdu Jānis. Ar vecākā dēla tēvu mēs nopietni draudzējāmies. Kad paliku stāvoklī, viņš mani pameta, bet vēlāk gribēja atgriezties. Tagad viņam pašam ir kupla ģimene. Bieži esmu domājusi, kā veidotos mana dzīve, ja tik agri nebūtu piedzimis mans vecākais dēls.
Aiziet katrs savu ceļu
Likās, ka pamazām dzīve it kā nokārtojās. Sāku strādāt un 19 gadu vecumā apprecējos. Kopdzīve ar Arni turpinājās četrus gadus. Pat nezinu, kā tas notika, ka pamazām ieskatījos sava vīra labākajā draugā Armandā. Viņš prata vienmēr mani aizstāvēt un bija uzmanīgs. Laulība ar Arni nebija izdevusies – bērnu nebija, kas līdzās savstarpējām nesaskaņām bija galvenais iemesls, lai to šķirtu un mēs katrs aizietu savu ceļu.
Mans otrais vīrs Armands par mani bija 12 gadus vecāks, taču ikdienā gadu starpību nejutu. Cilvēkiem patika mēļot, ka viņa, rūdīta vecpuiša, sievai būšot grūta dzīve. Taču ļaužu runās nebija ne druskas patiesības. Taču tad es nenojautu, ka manā dzīvē viens pēc otra nāks smagi triecieni.
Zaudē vienu pēc otra
Mūžībā aizgāja mans vīratēvs. Mēnesi pēc otrā dēla Edija piedzimšanas un nedēļu pirms vīratēva bērēm oficiāli nokārtoju attiecības ar Armandu. Mazais Edijs auga, un mēs bijām laimīgi. Kad viņam bija pusotra gada, vīrs uzzināja, ka viņu piemeklējusi tā pati slimība, kas tēvu. Diagnoze bija bezcerīga – vēzis ceturtajā stadijā. Liktenīgi, ka tajā pašā dienā saņēmu otru ļaunu vēsti – arī mana vecmamma ir neizdziedināmi slima.
Saudzējot vecmammu, klusēju par vīra nelaimi – to pašu briesmīgo slimību. Viņa mīlēja Armandu kā savu dēlu. Decembrī nomira vecmamma, bet pēc gada – 30.decembrī – 39 gadu vecumā Armands. Viņš pat mūža pēdējās dienās atvainojās, ka izpostījis manu dzīvi. Neskaitāmas reizes uzdevu jautājumu – kāpēc man? Man vajadzēja būt stiprai, savu vājumu nevarēju izrādīt bērniem. Es gāju uz kūti, kur atstāju izmisumu un spēku izsīkumu. Bija jāsaņemas un jādzīvo tālāk. Man palīdzēja draugi. Šķiet, ezers asaru pāris gadu laikā ir izraudāts.
Ielūdz kā pāri
Pēc bērēm Armanda brālim Mintautam, ar kuru dzīvojām vienā mājā, jautāju, ko darīt tālāk. Mums bija liela saimniecība, tāpēc nolēmām, ka pagaidām palikšu.
Dīvaini, ka uz daudziem pasākumiem un jubilejām mūs lūdza kā pāri, lai gan tā nebija. Vienās kāzās pat klātesošie minēja, kas mēs esam – vienāds uzvārds, nav ne vīrs un sieva, ne brālis un māsa. Ir pagājuši četri gadi, un tā es nekur citur neesmu aizgājusi.
Atceros, ka Armands vēl jokoja, ka abiem ar Mintautu vajadzētu apprecēties, uzvārds nebūtu jāmaina. Tas bija gluži kā melnais humors. Slimība nebija salauzusi viņa optimismu, pat tad vēl skanēja tik daudz mīļu vārdu, veltītu man vienīgajai. Beidzamajās dzīves dienās viņš no sirds vēlēja, lai atrodu labu vīru, iejūtīgu pret maniem bērniem.
Tic, ka viss būs labi
Šogad 23. februārī mums ar Mintautu piedzima meita Krista. Viņa pasaulē nāca netradicionālos apstākļos, jo vēlējās to ieraudzīt agrāk, nekā paredzēts. Viņa ir ļoti gaidīts un sapņos lolots bērns. Kamēr viņu gaidīju, baidījos, ka ļaužu valodas nenodara pāri. Gribējām, lai viņa piedzimst tieši pavasarī, kas simbolizē jaunā sākumu. Bērnībā, kad citi man prasīja, kas es būšu, teicu, ka mamma. Tagad tā arī ir mana profesija. Bērni ir kā avots, no kura allaž gūstu spēku. Es atkal esmu laimīga. Ceru, ka dzīves tumšākais laiks ir aiz muguras un turpmāk viss ies tikai uz labo pusi.
