Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Santa Stopniece.
Dzimusi: 1980.gada 15.oktobrī Alūksnē.
Izglītība: augstākā komunikāciju zinātnē un sabiedriskajās attiecībās, pašlaik studē Turku universitātē (Somija) maģistrantūrā starptautiskās attiecības par Baltijas jūras reģionu.
Ģimene: precējusies, vīrs Čens Cu, dēliņš Dans Cu (1,4 gadi).
Nodarbošanās: studente, sieva un māmiņa.
Vaļasprieki: rokdarbi.
Alūksniete Santa Stopniece jau četrus gadus dzīvo Somijā un uzskata, ka atrodas īstajā vietā. “Katram cilvēkam ir svarīgi to sajust: jā, tā ir mana īstā vieta! Kaut uz mazu mirkli, jo tas ir solis uz galamērķi. Katrā vietā ir savas grūtības, ieguvumi – tāpat kā katrās attiecībās, un katram ir svarīgi izjust iekšējo harmoniju,” pārliecināta Santa.
Alūksnieši Santu atminas kā Alūksnes pilsētas domes projektu vadītāju. Pirms četriem gadiem viņa pameta dzimto pilsētu kopā ar vīru Čenu Cu no Ķīnas un sāka dzīvi Somijā. Santa uzskata, ka nav laimes kā nemainīga lieluma – brīžam cilvēks jūt piepildījumu, brīžam ir kādi pārbaudījumi. “Mēs nevaram dzīvi uztvert pēc pasūtījuma un domāt, ka dzīvei mūs ir jādara laimīgus. Laime zināmā mērā ir atkarīga no katra paša cilvēka, jo cilvēkam ir izvēles iespējas, kā rīkoties un kā attiekties dažādās situācijās. Laime nav konstants lielums – visu laiku nebūs labi, jo tas uz šīs zemes nav iespējams: mēs esam nepilnīgi cilvēki, apstākļi ir nepilnīgi. Bet mēs virzāmies uz priekšu,” spriež Santa un atzīst, ka viņai vienmēr ir bijusi svarīga brīvības izjūta un “neierūsēšana” vienā vietā. Pašlaik viņa pēdējo gadu studē maģistrantūrā tradīcijām bagātā Turku universitātē Somijā. Somijā par Santas Latvijā gūto darba pieredzi visi ir izbrīnīti, jo tur tik atbildīgus amatus uztic tikai cilvēkiem ap 40 gadu vecumu. Brīvajā laikā, kad ir iedvesma, Santa dažkārt labprāt ada, izšuj, veido apsveikumu kartītes un pērlīšu rotas, rotaļājoties ar krāsu spēlēm. Tā ir kā atslodze un enerģijas gūšana. Santa uzskata – pašlaik dzīvojam tehniskā pasaulē, kad daudz kas ir galvā vai datorā, bet nav aptaustāms. Santa to līdzsvaro ar praktisku darbību savos rokdarbos. Pašlaik Santas ģimene dzīvo Turku, bet rudenī plāno pārcelties uz dzīvi Helsinkos, kur vīram jau ir darbs, kas saistīts ar tulkošanu. Turklāt Helsinkos ir vairāk darba iespēju, jo Turku ir studentu pilsēta.
– No Alūksnes aizbrauci 2006.gada nogalē. Kā šajā laikā mainījusies tava personība?
– Alūksnē cilvēks “apaug” ar vietējām aktivitātēm, šeit viens otru pazīst. Esmu cilvēks, kam patīk palīdzēt, daudz kur iesaistīties, tādēļ arī es biju “apaugusi”. Savukārt Somijā mans dzīves ritms ir daudz mierīgāks. Tur mana prioritāte ir ģimene, studijas. No vienas puses, jaunā vietā sākt visu no nulles nav viegli, bet tas ir arī laiks un telpa veidot jaunās ģimenes savienību. Ja es tagad būtu Alūksnē, joprojām būtu diezgan aizņemta un mazāk laika varētu veltīt ģimenei. Somijā esmu strādājusi arī algotu darbu klientu apkalpošanā dažos somu uzņēmumos, kam ir sadarbība ar Latviju.
– Kāda ir dzīve, izglītošanās Somijā?
– Somijā dzīves ritms ir daudz mierīgāks, lēnāks nekā Latvijā. Tur visās jomās ir sakārtotība. Somijā man ir bijis vairāk laika pārdomām, personiskajai izaugsmei. Man patīk Somijas izglītības sistēma, jo tad gūtās zināšanas vairāk paliek prātā. Ja jautājums ir par to, cik daudz studiju kursu esi apguvis vai cik no augstskolā mācītā atceries, tad, manuprāt, svarīgākais ir pēdējais.
Somijā ir daudz vairāk sociālo garantiju, izglītība par brīvu visos līmeņos, piemēram, studējot maģistrantūrā, saņemu arī stipendiju. Doktorantūras stipendijas iespējamo apmēru var pielīdzināt darba algai. Latvijā cilvēki ir sabiedriski aktīvāki, šeit ir kvalitatīvāki kultūras pasākumi, dažāda pašdarbība, kas Somijā nav tik attīstīta. Ja Latvijā ir ierasts rīkot svinīgus pasākumus, piemēram, izlaidumā, jubilejās, tad Somijā tā nav. Tagad ar nostalģiju atminos puķu klēpjus, ko savulaik saņēmu vārda, dzimšanas dienās, strādājot Alūksnes pilsētas domē (smejas). Latvieši prot svinēt svētkus!
– Aizbrauci uz Somiju mācīties un satiki savu mūža mīlestību – puisi no Ķīnas…
– Jā… Kad pirmo reizi iepazināmies, es vēl strādāju Alūksnes pilsētas domē, kam bija sadarbība ar Somijas pilsētu Kuopio. Bija piedāvājums vasarā divas nedēļas apgūt somu valodu, kam piekritu, jo šķita lietderīgi papildināt savas zināšanas. Izrādījās, ka valodu kursi notika kopā ar Kuopio universitātes studentiem. Toreiz Čens šajā universitātē studēja, lai iegūtu bakalaura grādu. Nejaušas sakritības rezultātā apsēdāmies blakus, sākām runāties, arī pēc kursu apgūšanas uzturējām kontaktus, Ziemassvētkos viņš jau atbrauca ciemos uz Alūksni, pēc pusotra gada, kopš iepazināmies, svinējām kāzas… Čens ir ļoti saimniecisks vīrietis. Vienā no pirmajām privātajām tikšanās reizēm viņš mani pārsteidza, pusstundas laikā uzburot trīs ēdienus, un jautāja, vai vēl bulciņas uzcept? Ko tādu no vīrieša nekad mūžā nebiju redzējusi (smejas). Šīs prasmes man vīrietī nav vissvarīgākās, bet tas dod drošības izjūtu – turklāt man pašai ēst gatavošana nav stiprā puse. Tomēr es cenšos un Čenam garšo arī manas ceptās kotletes, karbonādes, pelēkie zirņi ar žāvētu gaļu. Reizēm šķiet, ka mēs abi ar Čenu esam nedaudz traki, uzņemoties dzīvi ar tik lielām kultūras atšķirībām, bet – viss plūst un mainās, ir savi kāpumi un kritumi.
– Tu esi no Latvijas, tavs vīrs no Ķīnas, bet dzīvojat Somijā. Esat domājuši, kurā valstī varētu pastāvīgi dzīvot?
– Šobrīd Latvija un Ķīna tās nebūs, jo man būtu grūti Ķīnā, bet Čenam – Latvijā, tādēļ Somija ir kā kompromisa variants. Ķīnā šobrīd ir strauja ekonomiskā attīstība, labas iespējas, bet tā ir arī kontrastu valsts. Sociālo garantiju sistēmas nav, medicīna un izglītība ir dārga – arī sākumskolas posmā. Somijā ir starptautiskāka vide. Tā kā Ķīnā ir ļoti daudz iedzīvotāju, daudzi meklē citādākas iespējas, lai izceltos pūlī. Tā ir laba alternatīva – studēt citur.
– Jau vairāk nekā gadu tu esi arī jaunā māmiņa – kā izdodas savienot sievas, mātes pienākumus un vēl studijas?
– Tas ir izaicinājums. Es nevarētu būt māmiņa uz pilnu slodzi. Kad Dans bija mazs, bija nedēļas, kad es vispār nepieķēros studiju materiāliem. Pirmo pusgadu sevi veltīju galvenokārt dēlam, pēc tam atkal pamazām pievērsos studijām. Bet man patīk lomu maiņa – būt studentei, tad māmiņai, atkal studentei. Turklāt paralēli tam ir arī personiskā izaugsme, kas, manuprāt, ir svarīgi. Šobrīd Alūksnē Danu vairāk palīdz pieskatīt mani vecāki, un es varu veltīt laiku diplomdarbam.
– Vai pašlaik dzīvē esi sasniegusi visu, ko vēlējies?
– Kad strādāju Alūksnē un man palika 25 gadi, domāju: uz 30 gadu jubileju vēlētos, lai esmu precējusies, man ir viens bērns un maģistra grāds. Rudenī man paliks 30 un plus – mīnus viss ir īstenojies – vēl tikai maģistra grāds šoruden jāiegūst. Tagad jādomā nākamās piecgades plāns (smejas). Tiesa, pagaidām pietrūkst stabilitātes par darbu, dzīvesvietu – mēs pašlaik šajās lietās esam procesā. Bet tam ir arī savi plusi, jo neļauj ierūsēt vienā vietā, esi joprojām mobils un atvērts gaidāmajām iespējām – tas man dzīvē ir svarīgi. Tagad apsveru domu studēt doktorantūrā un nākotnē esmu atvērta piedāvājumiem darbā ar projektiem starptautiskā līmenī.
– Kas tev dzīvē ir vissvarīgākais?
– Ģimene, darbs, ticība Dievam un apziņa, ka šī ticība būs stabils pamats visās dzīves situācijās – gan veiksmēs, gan neveiksmēs. Dziļāku dzīves piepildījumu cilvēks gūst no garīgām lietām, nevis ārišķībām. Cilvēkam ir svarīgi augt garīgi un atrast ticību, jo pārējais dzīvē var mainīties. Pašlaik esmu īstajā vietā un Dievam ir kāds plāns pakāpeniskai manis izaugsmei. Šim brīdim ir nozīme tajā, kas sekos pēc tam.
– Kādu redzi savu dzimto pilsētu Alūksni tagad?
– Kad domē strādāju par projektu vadītāju, daudzas ieceres vēl bija tikai “uz papīra” – tagad ir patīkami redzēt, ka tās ir īstenojušās dzīvē: Pilssalas stadions, Miera ielas trotuārs, Pilssalas tilts… Šis tas ir sākts no jauna – patīkami! Es novērtēju darba iespējas un pieredzi, ko man deva Alūksne. Man vienmēr ir prieks atgriezties Alūksnē, jo šeit ir mani vecāki, mana draudze, labu draugu loks, ar kuriem uzturu kontaktu arī no attāluma. Vai kādreiz domāju atgriezties Alūksnē? Tas ir apsverams jautājums, bet ne pašlaik.
