Terapeitei un kardioloģei Marutai Kauliņai šogad Alūksnes slimnīcā rit 26. darba gads.
Terapeitei un kardioloģei Marutai Kauliņai šogad Alūksnes slimnīcā rit 26. darba gads.
“Kādēļ izvēlējos kļūt par mediķi? Man jāsaka kā zvirbulēnam “Grindex” reklāmā – “bērnībā daudz slimoju!” Citi bērni devās uz Ziemassvētku ballēm, bet es gulēju Apes slimnīcā. Bērnību pavadīju Līzespastā. Pēc Trapenes pamatskolas un Gaujienas vidusskolas absolvēšanas mācījos Medicīnas institūtā. Manu izvēli rosināja arī kāds raksts, ko izlasīju pusaudža vecumā. Tajā bija minēts, ja Puškins būtu dzīvojis 20.gadsimta vidū, viņam būtu sniegta medicīniskā palīdzība, veikta operācija un viņš būtu izdzīvojis. Terapeita darbā vajag daudz domāt un veikt analīžu izpēti, tādēļ arī izvēlējos šo specializāciju,” stāsta M.Kauliņa.
Kopš 1981.gada viņa ir Alūksnes slimnīcas terapijas nodaļas vadītāja.
“Agrāk mūsu nodaļā bija 60 gultasvietas, bet nu ir 35. Agrāk ļoti emocionāli jutu līdzi visiem pacientiem, bet nu esmu sevi no tā norobežojusi. Ar laiku mediķi saprot, ka diemžēl ir slimības, kuras nevar izārstēt, un ir slimības, ar kurām cilvēkiem ir jāiemācās sadzīvot. Gribētos, lai pacienti paši vairāk domātu par sevi, jo ārsts nav Dievs. Manuprāt, paša vēlmei būt veselam un palīdzēt sev ir jābūt 70 procentu apmērā. Pārējos 30 procentus var nodrošināt mediķis,” saka M.Kauliņa.
Darbā viņu iepriecina kolēģi, kas vienmēr pasaka kādu atzinīgu vārdu.
“Ārstam ir jāsaprot, ka slimnieki daudz ko uztver saasināti, tādēļ mediķiem ir jābūt iecietīgiem. Regulāri jāapmeklē kursi un semināri. Slimniekiem ir vajadzīgi gudri ārsti, viņiem patīk, ka ārsti labi izskatās un smaida. Cenšamies ik dienu tādi arī būt,” norāda M.Kauliņa.
Arī M.Kauliņas māsa Mārīte ir mediķe un strādā Ātrās medicīniskās palīdzības Apes brigādē par feldšeri. Saviem bērniem terapeite nevēl kļūt par mediķiem, jo tas ir grūts darbs.
