Alūksniete Evija Rudzīte četrdesmit sešus gadus strādā ātrās palīdzības brigādē. Pirmos piecus gadus – Apes slimnīcā, bet kopš 1964.gada viņas darbavieta ir Alūksnes slimnīca.
Alūksniete Evija Rudzīte četrdesmit sešus gadus strādā ātrās palīdzības brigādē. Pirmos piecus gadus – Apes slimnīcā, bet kopš 1964.gada viņas darbavieta ir Alūksnes slimnīca.
Viņa zina, ko nozīmē nakts laikā traukties par neizbraucamiem lauku ceļiem, kad cilvēkam steidzami vajadzīga medicīniskā palīdzība, prot mašīnā pieņemt dzemdības. Ir satikti interesanti cilvēki, kas palīdzējuši veidot bagātu atmiņu krājumu.
Cēsīs Medicīnas skolā Evija ieguvusi feldšera diplomu un nosūtīta strādāt uz Alūksnes rajonu.
“Pēc septiņgadīgās skolas absolvēšanas aizgāju uz medicīnas skolu. Līdz tam man nebija nekādas saistības ar medicīnu, nebiju slimojusi. Māsa gribēja studēt medicīnu, arī viņa mani mudināja to izvēlēties,” laikrakstam stāsta Evija Rudzīte.
Pirmajos darba gados bailes nejūt
Pirmie darba gadi bijuši interesanti, kā jau tad, kad viss ir nezināms. “Nekādu baiļu tad nebija. Tās rodas reizē ar pieredzi. Pirmajos darba gados guvu vērtīgu pieredzi, jo gāju ārstei palīgā – rakstīju slimības vēsturi, uzzināju, kādi medikamenti kurā reizē ir jālieto. Tad ārsti paši brauca vizītēs uz māju,” atklāj feldšere.
Evijai bijusi iecere studēt medicīnu tālāk, taču Apes slimnīcā trūcis darbinieku, iecere tā arī palikusi neīstenota.
“Moskvičā” slimnieku grūti ielikt
1960.gada sākumā Apes slimnīcā izveidoja neatliekamo medicīnisko palīdzību, pirmā mašīna bija “Moskvič”, vēlāk braukuši ar mašīnu, kas līdzīga kara laika auto – ieeja no sāniem, bet pa aizmugures durvīm varēja ievietot nestuves. Sešdesmit pirmajā gadā parādījās UAZi. “”Moskvičā”, protams, gulošu slimnieku nevarēja ielikt, taču tad arī tik daudz šādu pacientu nebija,” atceras E.Rudzīte. Mediķiem aprīkojums bijis niecīgs. Maz bijis medikamentu, ko var injicēt vēnās.
Dzemdē pie slimnīcas
Apkalpojamā teritorija bija plaša – nācies braukt uz Veclaiceni, Virešiem, Gaujienu, Vidagu, Karvu. “Tad telefonu nebija, daudzi veda slimniekus ar zirgu. Bija gadījums, kad dzemdētāja turpat ratos pie Apes slimnīcas arī dzemdēja, mēs skrējām ārā dzemdības pieņemt,” stāsta Evija. Pavisam nesen tās pieņēmusi kādai sievietei mājās, kura nepaspēja nokļūt līdz slimnīcai.
“Vienreiz kādu kilometru kājām ziemā gājām pāri purvam, lai naktī nokļūtu pie dzemdētājas. Viņa vairs paiet nespēja, nesām uz nestuvēm līdz mašīnai. Labi, ka viņa nebija smaga. Trijatā nesām – šoferis, es ar koferi rokās un sievietes vīrs,” stāsta Evija. Cik reižu neesot iestiguši uz lauku ceļiem.
“Esmu vesta ar zirgu un traktoru, kad līdz mājām mediķi nevarēja tikt,” saka E.Rudzīte.
Dienasgrāmatu nav rakstījusi
Sākumā ātrās palīdzības brigādē bija tikai divi cilvēki – šoferis un feldšeris. “Feldšeru nebija daudz. Citreiz strādāju divas diennaktis pēc kārtas,” stāsta pieredzējusī darbiniece. Viņai esot žēl, ka ilgajos darba gados nav rakstījusi piezīmes par piedzīvoto. Nav trūcis arī dažādu kuriozu.
Aicina potēt cūku
Arī viltus izsaukumu netrūkstot. Bijis gadījums, kad ātrā palīdzība saukta potēt cūku.
“To jau mēs nevaram zināt, kad izsaukums būs viltus. Nākas aizbraukt par velti, pat ar kājām aiziet līdz norādītajai adresei,” stāsta E.Rudzīte. Viņa atminas, ka padomju gados oficieru kundzes bijušas īpaši smalkas. “Viņas mūs sauca par katru mazāko sīkumu, atteikt jau nevarējām,” stāsta Evija.
Viņa salīdzina, ka tagad izsaukumi ir daudz smagāki. “Cilvēki pie ģimenes ārstiem neiet, jo trūkst līdzekļu. Tikai tad, kad vairs nespēj, sauc “ātros”, un tad ir jācīnās par viņu dzīvību,” saka Evija. Visgrūtāk ir situācijās, kad palīdzība nepieciešama iedzērušiem vai “ātros” izsauc bijušie cietumnieki.
Nāves brīžus redz maz
Cilvēku reakcija ir dažāda, gadās, kad ātrās palīdzības darbinieki tiek izlamāti. Tas neesot nekas neparasts. “Agrāk cilvēki bija vienkāršāki, izrādīja cieņu pret mediķiem. “Paldies” reti kad saka, lai gan tas neko nemaksā,” atzīst viņa.
Evijai maz iznācis piedzīvot brīžus, kad redzējusi, kā cilvēki mirst. E.Rudzīte stāsta, ka darbā neizpaliek arī satraukums, taču to nekad nedrīkst izrādīt.
“Cilvēki to ievēro. Arī tagad, kad iztaisu kardiogrammu un sāku sarunāties ar otru mediķi, uzreiz arī tuvinieki sāk uztraukties, vai slimniekam nav kas nopietns,” stāsta feldšere.
Projām no darba negrib iet
“Nekad neesmu no šā darba gribējusi doties projām, lai gan tas nav viegls. Citu neko nemācētu darīt. Varētu jau tagad iet projām, bet feldšeru trūkst, vēlos kolēģes pažēlot,” saka viņa. Pēc darba esot grūti atslēgties, citreiz naktī mostoties no miega ar domām par slimniekiem un nevarot vairs aizmigt.
E.Rudzīte bilst, ka kļuvis nesalīdzināmi vieglāk strādāt, jo ir labs tehniskais un medicīniskais nodrošinājums. Darbu atvieglo arī tas, ka brigādē šogad strādā medicīnas māsa. “Protams, atbildība ir liela, bet darbs ir interesants,” uzsver Evija.
Optimiste prot uzmundrināt citus
Evija darbojusies deju kolektīvā Apē un brīvajos vakaros gājusi uz mēģinājumiem. No šā vaļasprieka nav atteikusies, arī dzīvojot Alūksnē. Piedalījusies dziesmu svētkos Rīgā.
Patīk lasīt grāmatas un strādāt dārzā. Evija pēc dabas ir optimiste un prot arī uzmundrināt kolēģus grūtā brīdī.
