Pirmais mācību pusgads, esot Mārkalnes pamatskolas direktores amatā, pedagoģei Dainai Gailānei pagājis spraigi, ieviešot skolā vairākus jauninājumus un iespēju robežās uzlabojot materiāli tehnisko bāzi. D.Gailāne uzsver – būt mazas skolas direktoram ir ļoti liela atbildība, tādēļ tiek darīts viss, lai savu mazo, mīļo skolu saglabātu.
Līdztekus direktores darbam viņa vada arī mācību stundas meitenēm mājturībā, vēsturi 9.klasei un latviešu valodu. D.Gailānes ģimenē ir daudz pedagogu, tādēļ šīs profesijas izvēle savulaik šķita saistoša arī Dainai. Pedagoģijai veltīti jau 40 darba mūža gadi, bet Mārkalnes pamatskolā – 25. – Kas rosināja izšķirties kandidēt direktora amatam?- Darba kolektīvā bija pārrunas, un sapratu, ka varētu stāties līdzšinējās direktores amatā un pieteikties konkursā. Uzskatu, ka direktoram tomēr ir jāpārzina arī skolas iepriekšējā darbība. Agrāk skolā biju direktora vietniece, tādēļ darbs man nebija svešs. Tā kā mums skolā nekad nav bijis direktora vietnieks ārpusklases darba organizēšanā, katrs skolotājs savu reizi ir gādājis arī par to.- Jūsuprāt, kāpēc ap direktora amatu pirms pusgada bija tik daudz intrigu?- Pieļauju, vēl kāds no malas ļoti iekāroja šo amatu un tādēļ tā izvērtās. Arī tāpēc, ka viss notika ļoti lielā steigā – iepriekšējā direktore atlūgumu iesniedza tikai vasaras beigās, tūlīt jāsākas jaunajam mācību gadam. Ja tas būtu zināms jau pavasarī, mēs būtu iekšēji vienojušies, kā būs tālāk, un dažam labam Mārkalnes pagasta pārvaldē nebūtu tik daudz pretenziju. Ja būtu jau uzreiz izsludināts konkurss uz vakanto amatu, tad arī nebūtu tik daudz intrigu. Arī vecākiem netika pienācīgi izskaidrota situācija, tādēļ tika organizēta pat parakstu vākšana. Kāds varbūt iedomājas, ka skolas direktors ir prestižs amats, bet, tā kā esam maza skola, mums nav direktora vietnieka, lietveža, saimnieka – visu dara direktors pats. Nezinot patieso situāciju, kā šeit ir jāstrādā, manuprāt, cilvēkam no malas būtu ļoti grūti. – Kāds ir bijis pirmais mācību pusgads, esot direktora amatā?- Izdarīts ir daudz. Jau kopš 1.septembra skolā bijuši dažādi interesanti pasākumi. Šogad skola ir iesaistījusies programmā “Junior Achievement”, rosinot skolēnus izzināt uzņēmējdarbības būtību. Līdz ar to citādāk nekā ierasts rīkojām Mārtiņdienas tirgu – skolēniem bija ne tikai jāsarūpē preces, ar ko tirgoties, bet jāizveido pārdomāta reklāma, jāiekārto darba vieta, jārēķina, cik iztērēja ražošanas procesā un cik ieguva no pārdošanas. Tradicionāli atzīmējām Lāčplēša dienu, Latvijas Republikas proklamēšanas dienu, iesaistījāmies arī akcijā “Eņģeļi pār Latviju”. Uz skolas Ziemassvētku pasākumu šogad aicinājām arī pagasta vientuļos pensionārus, lai sarūpētu viņiem prieku. Skolai iegādājāmies jaunu tāfeli, datoru, vienotus informatīvos stendus klasēm. Bet no līdzekļiem, kas gada beigās bija iekrājušies algu fondā par papildu darba apmaksu, skolotāji ziedoja skolai, lai varētu iegādāties kopētāju, printeri, faksa aparātu, DVD un tumbas datoram. Skola ir pieteikusies arī e-klases sistēmai. – Mārkalnes pamatskola ir starp mazākajām Alūksnes novadā. Kādu atbildību tas uzliek: būt mazas skolas direktoram?- Skolēnu skaita ziņā novadā esam pie beigām – Mārkalnes skolā ir 69 skolēni un 9 skolotāji, bet visiem nav pilnas likmes. Jaunākās klases ir apvienotas, bet 7., 8. un 9.klase – nav. Atbildība ir ļoti liela, jo iekšējais nemiers un stress par to, vai mūsu skola nākotnē pastāvēs, ir visu laiku – vismaz jau gadus divpadsmit. Kad pienāk pavasaris, vienmēr gaisā virmo noskaņa, ka Mārkalnes pamatskolu slēgs. Tad ar bailēm gaidām vasaru un 1.septembri. Atminos, ka iepriekšējā direktore, atbraucot no semināriem, vienmēr uzsvēra: maz bērnu, neko lielu skolai nevajag iegādāties, jo varbūt nākamgad tās vairs nebūs… Manuprāt, ja nav neviena palīga, mazas skolas direktoram atbildība ir lielāka nekā lielas skolas direktoram, jo pašam par visu ir jāatbild. Turklāt mums skolā ir arī internāts, kā darbība jāpārrauga. Skola strādā atbilstoši finansējumam, cik valsts ir iedalījusi. Tā kā skolēnu skaits ir mazs, nepietiek, lai maksātu skolotājiem par burtnīcu labošanu, individuālo darbu ar skolēniem. Reizēm domāju, ka varētu uz trim mēnešiem apmainīties vietām ar kādu lielās skolas skolotāju. Ir atšķirība, vai gatavoties stundām trīs 6.klasēm ģimnāzijā vai Mārkalnē katrai dienai sešām stundām apvienotajās klasēs: tās ir divpadsmit stundas, jo apvienotajā klasē vienlaikus jāstrādā ar abām klasēm. – Vai, jūsuprāt, modelis “nauda seko skolēnam” ir taisnīgs?- Skolām, kur ir daudz skolēnu, taisnīgs, mazām – ne. Mēs nekad nevarēsim pretendēt uz tik lielu skolēnu skaitu kā pilsētā, bet arī mūsu skolas bērniem vajag to pašu, ko pārējiem. Vajadzēja tomēr ņemt vērā arī citus kritērijus, ne tikai skolēnu skaitu. Mārkalnes pagasta teritorija ir liela, bet iedzīvotāju skaits – neliels. Ja uz vienu kvadrātkilometru ir divas ģimenes, tad nevaram prasīt, lai no šīs teritorijas būtu 20 skolēni. – Kāds būtu visoptimālākais mazo skolu darbības modelis nākotnē? Savulaik izskanēja doma, ka Mārkalnes skola varētu būt Pededzes pamatskolas filiāle…- Manuprāt, filiāles var veidot, ja viena skola no otras atrodas tuvu, augstākais 6 kilometri. Mārkalnes skolu no Pededzes pamatskolas šķir 21 kilometrs, tādēļ grūti paredzēt ietaupījumu. Direktoram būtu jābraukā no vienas skolas uz otru, vai kāds segtu ceļa izdevumus? Uzskatu, ka katrā apdzīvotajā vietā, kamēr tur dzīvo ģimenes ar maziem bērniem, ir jābūt skolai uz vietas. Ir izskanējis variants, ka uz vietas varētu būt pirmās četras vai sešas klases, bet pārējās – lielākās skolās. Kāds tad būtu ieguvums, jo skolas ēku tāpat visu apkurinātu! Mūsu skolas pluss ir internāts – līdz ar to pie mums mācās arī apmēram 20 attālāku pagastu un Alūksnes bērni. Ir ģimenes, kas apzināti izvēlas skolu ar internātu, jo vecāki strādā maiņu darbu vai citā pilsētā, tādēļ tas ir risinājums. Igaunijā atļauj klasē būt arī niecīgam bērnu skaitam un nelielas skolas pastāv, lai būtu tuvāk dzīvesvietai. Varbūt ar laiku arī Latvijā pie kā tāda nonāksim, jo jau tagad zināms, ka skolēnu skaits tuvākajos gados visās skolās Latvijā saruks. Tagad reizēm šķiet, ka deputāti Saeimā un Alūksnes novada domē paši nekad nav bijuši laukos, ja var spriedelēt par mazo skolu likvidēšanu. – Šobrīd bērni lieliski zina savas tiesības, reizēm aizmirstot pienākumus…- Teorētiski bērni lieliski zina arī savus pienākumus, bet daļa skolēnu ir aizmirsuši, ka viņu galvenais pienākums ir mācīties. Manuprāt, ja mājās neviens bērnam nepajautā, kā tev skolā klājās, neieskatās, kādas atzīmes dienasgrāmatā, tad viņš varbūt domā, kam to vajag. Pamatskolas vecumā bērni vēl īsti neapzinās, ka mācās sev, jo šķiet, ka to liek darīt skolotājs, vecāki. Manuprāt, skolotāja profesija pašlaik nav prestiža. Grūti pat pateikt, kas to grauj. Tagad ir gudri arī vecāki un apkārtējie. Es nekad neuzdrošinos aiziet uz veikalu un pamācīt, kā pārdevējai jāstrādā, kā pagasta pārvaldē jāstrādā vai putru ēdnīcā jāvāra, jo man nav tādu zināšanu. Nez kādēļ apkārtējie domā, ka pedagoga profesija ir tāda, kur katrs var pamācīt, kā strādāt. – Arī mūsu novadā arvien vairāk paliek sociāli maznodrošinātu ģimeņu. Kādu papildu atbildību tas uzliek skolai?- Ejot uz stundu, visiem skolotājiem ir sagatavota kaste ar rakstāmpiederumiem, burtnīcas ir atvilktnē, jo – ja gribi, lai bērns stundā strādā, tev ir jādod viņam ar ko strādāt, ja pašam nav. Ir grūti. Arī mūsu skolas bērni grib braukt ekskursijās, bet to, kas var apmaksāt ceļa izdevumus, ir maz. Labi, ka novads daudziem skolēniem apmaksā brīvpusdienas. Reizēm bērni ir neiecietīgi, nervozi – tas nāk no mājām, kur ģimene cīnās ar sociālajām problēmām. Tādēļ skolotājam jābūt divtik stipram: lai tiktu galā ar savām problēmām un bērniem palīdzētu. – Kādu esat izsapņojusi savas Mārkalnes skolas nākotnes vīziju?- Cik tas ir no mums atkarīgs, jādara, lai skola pastāvētu. Vajadzētu uzlabot materiāli tehnisko bāzi un remontēt telpas, paplašināt internātu, jo tad perspektīvā varētu palielināties skolēnu skaits. Un noteikti ieviest ko jaunu. Gribētos, lai aktīvāk skolas darbā iesaistītos skolas padome un vecāki, izteiktu priekšlikumus.
