Ar 2014.gadu Latvijā paredzēts ieviest nekustamā īpašuma nodokļa atlaides 50 procentu apmērā daudzbērnu ģimenēm. Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis atzīst, ka, raugoties no sociālā aspekta, pret šādu ieceri nevar iebilst, tomēr norāda uz valdības, īpaši Labklājības ministrijas centieniem risināt problēmas valstī, izmantojot naudu no citu kabatas.
– Paredzēts, ka ar 2014.gadu daudzbērnu ģimenēm pašvaldībām būs jāpiemēro nekustamā īpašuma nodokļa atlaides. Kā vērtējat šādu ieceri?
– Uzreiz jāteic, ka pret pašu šo ideju kā tādu man nekas nav iebilstams – daudzbērnu ģimenes ir pašvaldību rūpju objekts, un tām jebkurā gadījumā ir jāpalīdz. Proti, sociālajiem dienestiem ar šādām ģimenēm ir pietiekami daudz jādarbojas. Un ir tikai saprotami, ka šāda nodokļa atlaide uzlabos šādu cilvēku dzīves apstākļus. Turklāt šādas atlaides ļautu samazināt citas pašvaldību izmaksas, kas saistītas ar sociālās palīdzības sniegšanu šādām ģimenēm. Arī politiski nav nekādu iemeslu apšaubīt šāda soļa lietderību. Tajā pašā laikā ir kāds faktors, pret ko gan varētu iestāties – Labklājības ministrija nodarbojas nevis ar saviem darbiem, bet gan jaucas pašvaldību lietās, mēģinot šajā jomā ietekmēt likumdošanu.
– Kādā ziņā?
– Uzskatu, ka Labklājības ministrijas un valdības kopumā uzdevums būtu maksimāli atraisīt pašvaldībām rokas, ļaujot tām uzņemties kontroles funkciju pār šo atlaižu piešķiršanas procesu. Respektīvi, šā nodokļa atlaižu piešķiršanai vajadzētu būt kā iespējai, nevis normai, kura pašvaldībām būs obligāti jārealizē.
– Jūsuprāt, vajadzētu noteikt, ka pašvaldības nekustamā īpašuma nodokli var piemērot pēc saviem ieskatiem?
– Jā! Vienkārši sakot, ja valsts tiešām vēlas palīdzēt kādai iedzīvotāju grupai, tai vajadzētu rīkoties ar saviem līdzekļiem. Šajā gadījumā sanāk, ka valdība vēlas kādam kaut ko dot, naudu ņemot no citu kabatas. Tajā pašā laikā, pat neraugoties uz šo aspektu, mana nostāja pret minētajām atlaidēm nav noraidoša, jo šāda soļa sociālo mērķi pašvaldības atbalsta.
– Var teikt, ka, piešķirot nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, samazināsies līdzekļu apjoms katras konkrētās pašvaldības kasē?
– Protams, tas samazināsies, bet šis samazinājums nebūs ļoti lielā apmērā. Ir dzirdēti dažādi stāsti, ka nekustamā īpašuma nodoklis dodot lielu ieguldījumu pašvaldību budžetos, ka tādējādi tiekot iekasētas ļoti lielas naudas summas, taču tā gluži nav. Pašvaldības budžetu galvenokārt veido iedzīvotāju ienākumu nodoklis, nevis nekustamā īpašuma nodoklis. Tādējādi neliels šā nodokļa samazinājums vai pieaugums pa visu valsti kopumā, protams, veido lielas summas, bet attiecībā uz katru pašvaldību atsevišķi šis iespaids nemaz nav tik liels. Šā nodokļa veidā gūtais līdzekļu apmērs ir 10 procenti no kopējiem ienākumiem budžetā.
– Nereti gan izskanējis, ka pašvaldības pašas nebūt nav ieinteresētas piešķirt iedzīvotājiem nekustamā nodokļa atlaides, jo tas nozīmē pašvaldību ienākumu samazināšanos…
– Ir jāpagaida reakcija, kāda vēl būs no pašvaldībām – gan jau kāda no tām iestāsies pret izmaiņām. Taču domāju, ka lielākā pašvaldību daļa neiebildīs pret atlaižu piešķiršanu, jo šeit runa ir par sociāli atbalstāmu pasākumu. Slikti ir tas, ka valdība pati nevēlas palīdzēt šajā gadījumā daudzbērnu ģimenēm. Tā zināmā mērā ir pat principa lieta, bet domāju, ka izvirzītā mērķa dēļ pašvaldība šādu obligātu atlaižu piešķiršanu piecietīs.
– Šīs atlaides nav paredzētas garāžām, stāvvietām, saimniecības ēkām un noliktavām. Kā vērtējat šo aspektu? Vai tas ir loģiski?
– Principā uzskatu, ka valsts īpašumam vajadzētu būt apliekamam ar nekustamā īpašuma nodokli – katrā ziņā šādam solim būtu lielas pozitīvās sekas. Problēmas būtība ir tajā, ka valsts joprojām nereti neefektīvi izmanto savus īpašumus. Šeit pāreja uz saimnieciskām attiecībām būtu ļoti lietderīga – te tomēr runa ir par diviem publiskajiem budžetiem, bet attiecības starp tiem vispirms tiek regulētas sarunās, tomēr daļēji tās ir atkarīgas no ikgadējā budžeta likuma. Proti, kopā ar valsts budžeta likumu parasti tiek noteikts arī iedzīvotāju ienākumu nodokļa sadalījums starp valsti un pašvaldībām. Līdz ar to zaudējumus vai ienākumus ir iespējams pārrunāt un kompensēt – tas piespiestu minētās iestādes rīkoties saimnieciskāk un lietderīgāk.
– Vai šo garāžu un noliktavas ēku kontekstā nevar izveidoties absurda situācija, kad par dažādām palīgēkām daudzbērnu ģimenēm būs jāmaksā lielāks nekustamā īpašumā nodoklis nekā par pašu mājokli?
– Principā jau visas šīs izmaiņas nesimetriski skars visu Latvijas teritoriju, un par būtiskām tās varēs nosaukt tikai atsevišķos gadījumos. Bija ekonomisti, kas attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokli ieviesa pilnīgi nepareizu taktiku. Tā bija fiksā ideja, ka galvenais nodoklis pašvaldībām Latvijā varētu būt nekustamā īpašuma nodoklis. Cilvēkiem, kas to ir paredzējuši, nav ne mazākā priekšstata par realitāti – nekādas lielās nodokļa likmes uzlikt nekustamajam īpašumam Latvijā nevar. Vienkārši, ja šīs likmes tomēr noteiktu lielā apmērā, neviens tās nemaksātu. Ir iestājies kaut kāds līdzsvars, un cilvēki saprot, cik daudz viņi var atļauties maksāt šā nodokļa veidā. Un jebkuri ekstremālie pasākumi šajā jomā būs nesekmīgi. Mums jau bija pieredze, savā laikā vairākus desmitus reižu pieaugot īpašumu kadastrālajai vērtībai atsevišķās teritorijās, piemēram, Jūrmalā. Varētu domāt, ka gadījumā, ja kadastrālā vērtība pieaug vairākus desmitus reižu, tikpat lielā apmērā vajadzētu augt tai summai, kas tiek iekasēta nekustamā īpašuma nodokļa veidā, bet realitātē šis nodoklis tādā gadījumā palielinās tikai par 25 līdz 30 procentiem, proti, viss izlīdzinās. Nevienu jau nevar piespiest maksāt šo nodokli.
– Tiek paredzēts, ka bērnu vai apgādājamo vecuma robeža, līdz kurai daudzbērnu ģimenei pienāksies nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, būs 24 gadi. Vai tas nav par daudz?
– Ir par daudz! Domāju, ka šai robežai vajadzētu beigties vidusskolas vecumā.
