Balta blūzīte, melni svārciņi, matos iesietas bantes un māmiņas iedots puķu pušķis rokās – tāda es izskatos bildēs, kas tapušas manā pirmajā 1.septembrī. Tiesa, ārpus fotogrāfijām palikušas sajūtas, ar kādām uzsāku savas skolas gaitas, kur visvairāk nodarbināja jautājums – kas mani tur sagaidīs?
Ar līdzīgām sajūtām šodien uz skolu dodas 229 bērni, kas uzsāks mācības kādā no Alūksnes rajona skolām. Viņiem piebiedrosies vairāk nekā 3000 citu skolēnu, kuriem šīs sajūtas jau ir aiz muguras un kuri, visticamāk, šo mācību gadu uzsāk ar kādu jaunu apņemšanos.
Lai gan pēc 1.septembra seko deviņus mēnešus ilgs darbs pie jaunu zināšanu apguves, nevis vasaras brīvlaiks, tas man vienmēr patika vairāk, nekā mācību gada pēdējā diena. Varbūt šie svētki bija tik īpaši tāpēc, ka tā asociējās ar iespēju mainīt to, kas nebija izdevies iepriekšējā mācību gada laikā, bet tikpat labi tās pacilājošās sajūtas dēļ, kas solīja gan atkalredzēšanos ar vasarā neredzētajiem draugiem, gan jaunus piedzīvojumus, kas skolas dzīvē notika ik uz soļa.
Tieši šīs sajūtas dēļ manī ik pa laikam uzvirmo greizsirdība pret tiem, kuritūdaļ sēdēs skolas solā. Tas nekas, ka mana pacilātība noplaka pie pirmajām grūtībām un beigās to bija tik daudz, ka gribējās kaut ātrāk viss beigtos. Tomēr šo sajūtu nevar salīdzināt ne ar vienu citu, tāpēc, cerams, tiem skolēniem, kas jau rīt sēdīsies skolas solā, lai apgūtu kaut ko jaunu, tā vēl ilgi nepazudīs. Galvenais, lai šī pacilātība un vēlme mācīties nepazustu līdz pat gada beigām.
