Pazīstu sievieti, kas draugu atrada internetā, lai gan abi dzīvoja vienā pilsētā. Viņš rakstīja tik brīnišķīgas vēstules! Stāstīja par sevi un atbalstīja, kad viņa pārcieta laulības sabrukumu.
Pazīstu sievieti, kas draugu atrada internetā, lai gan abi dzīvoja vienā pilsētā. Viņš rakstīja tik brīnišķīgas vēstules! Stāstīja par sevi un atbalstīja, kad viņa pārcieta laulības sabrukumu. Viss šķita tik pasakaini, ka bija grūti ticēt – ir iespējama tāda domu un uzskatu saderība. Abi satikās, īsu brīdi idille turpinājās, bet tad viss pajuka. Tieša saskare nespēja noslēpt to, ko neizpauda dators. Vīrietis nebija tāds, par kādu uzdevās. Nevaru aizmirst, kā tajās dienās mirdzēja sievietes acis. Viņa burtiski staroja, kad lasīja neparastā vīrieša vēstules, kad gatavojās tikties. Reālajā pasaulē viss izrādījās citādi. Ne jau tāpēc, ka ideālu dzīvē nav. Acīmredzot Iveta (vārds mainīts), pati būdama patiesa un atklāta, ticēja izdomājumiem un meliem. Viņa ir kautrīga un noslēgta, tāpēc nespēj atklāt izjūtas pat tuviem cilvēkiem. Nezinu, kur tagad sieviete meklē sapratni, bet ceru, ka ne internetā.
“On-line” katrs var izteikties brīvi, jo sarunbiedra klātbūtne ir nosacīta. Virtuālas vides nepieciešamība kļūst sevišķi spēcīga, kad nav iespēju tikties un izrunāties ar kādu, kas uzklausa un saprot. Jebkuram interneta lietotājam ir iespēja atcelt ierastās dzīves kārtību un izspēlēt jaunu lomu, bieži vien mainot savu izskatu, vecumu, dzimumu un rakstura īpašības. Piemēram, vīrs un tēvs tīmeklī var kļūt par vientuļnieku. Var internetā radīt ideālo “es”, bet reizē iespējams kļūt atkarīgam no izdomātās personas dzīves. Tāda spēle nebūtu nekas ļauns, ja tādējādi cilvēki necenstos risināt problēmas. “Čatošana” rada tuvu attiecību ilūziju, taču nespēj uzlabot reālās attiecības. Gluži pretēji – kamēr apmierinās ar attiecībām internetā, tikmēr tās traucē patiesu un noturīgu attiecību veidošanu dzīvē. Acīmredzot trūkst izpratnes, ka atkarība no datora var būt tikpat bīstama kā citas atkarības: alkohola, narkotiku, nikotīna, azartspēļu, attiecību. Nav nosakāma robeža, kad parasta izklaide kļūst par postošu atkarību.
Bieži vien cilvēki pievēršas internetam vai spēlē datorspēles nolūkā mainīt garastāvokli, pārvarēt nemieru, tikt galā ar nomāktību, mazināt vientulības sajūtu vai vismaz uz laiku aizmirst nomācošas problēmas. Ne pieaugušie, ne bērni neapzinās savu atkarību. Cik tālu iespējams aiziet apmātībā, liecina vienaudzes slepkavība, lai iegūtu sev datoru. Atkarību novērst var tikai atrodot cēloņus. Vai vecāki zina, ko bērni dara brīvajā laikā? Kas ir labāk – pelnīt naudu, bez atelpas strādājot, vai atrast laiku kopējai atpūtai? Aizliegt darboties ar datoru ir viegli. Daudz grūtāk ir piedāvāt citu aizraujošu nodarbošanos.
Kad mēs pārvaram kādu kārdinājumu, tā vara iemājo mūsu gribasspēkā. Kad pārvaram mazu kārdinājumu, gūstam nelielu spēku. Kad pārvaram lielu kārdinājumu, gūstam lielu spēku.
