Droši vien katram pagātnē ir laiks, par kuru var teikt, ka tad zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Taču daudz kas ir tāds, kas vieno vismaz kādas sabiedrības daļas viedokli. Maz palicis to, kas pieredzējuši tā saucamos Ulmaņlaikus, kad piena upes tecēja medus krastos. Tagad sevišķi vecāka gadagājuma cilvēki secina, ka peltie padomju laiki nemaz tik slikti nebija. Ja vien gribēja strādāt, visiem bija darbs un iztika. Nu ne jau tāda, lai karotēm varētu ikrus ēst. Tomēr trūkumu izjuta vien retais. Lai gan šobrīd ceturto daļu mūsu iedzīvotāju pāri nabadzības slieksnim pārceļ valsts palīdzība, nevar teikt, ka tāpēc viņi būtu laimīgāki. Latvija ir starp nabadzīgākajām valstīm Eiropā, turklāt izceļas ar paradoksiem. Sociālie pabalsti ir smieklīgi mazi, tomēr pilnībā apmierina daudzus. Viņi labprātāk iztiek no tiem, nekā meklē darbu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc valstī ir tik augsts bezdarbs. Bet uzņēmēji arvien vairāk izjūt darbaroku trūkumu. Meklējot izeju no absurdās situācijas, valsts budžeta līdzfinansējums garantēto minimālo ienākumu nodrošināšanai ir paredzēts tikai līdz šā gada beigām. Atbalsts pacientu iemaksu un kompensējamo zāļu pirkšanai būs tikai tiem, kuri atbilst trūcīgā statusam. Turklāt pagaidu sabiedriskajiem darbiem šogad atvēlēts daudz mazāk naudas. Viss – „leiputrija” beigusies, un visi strādās? Tā ir ilūzija, jo nav iespējams atrast vēl neeksistējošas darbavietas. Kad prātu pārņēmis pesimisms, ir jāsaglabā gribas optimisms tāda ir itāļu intelektuāļa Antonio Gramši atziņa. Atcerēsimies, ka Latvija pēdējos četros gados ir izdarījusi to, ko tagad citas krīzē nonākušās valstis uzskata par neiespējamu. Taču arī mums nekas nav beidzies, viss tikai sākas.
