Man bieži nācies domāt par to, kas ir šī sirdsapziņa – iekšējā likumdošana, tikumiskais lakmusa papīriņš, kas momentā reaģē uz mūsu domām un darbiem. Bieži ne tādēļ, ka būtu daudz ļaunuma darījis un tagad tā dēļ stipri ciestu, bet tādēļ, ka nenonākt pretrunā ar sevi ir manas dzīves moto – būt absolūti godīgam pret sevi un maksimāli godīgam pret citiem. Brīnos vien par to, ka nespēju atcerēties nevienu klasisku gadījumu no savas dzīves, kad mani būtu nomocījusi šī iekšējā balss – vai nu tādēļ, ka nav gadījies smagi izlēkt no tās rāmjiem, vai arī pārāk pierasts pie tās, ka īpaši nefiksēju tās esamību.
Lai arī daļēji sirdsapziņu veido sabiedrība, uzskatu, ka tās izcelsme meklējama kur augstāk, jo zīmīgi, ka pilnīgi ikviens piedzimst ar iekšēju izjūtu, kas labs un ļauns. Kā ikvienā datorā ir antivīruss, tā katrā no mums Radītājs iebūvējis filtru, kas nesabojāts tirda par mūsu dažādajām egoisma izpausmēm. No tā var secināt, ka attīrītā veidā mums tā būtu ja ne identiska, tad ļoti līdzīga.
Sirdsapziņa liek mums justies vainīgiem. Un nav jau brīnums, jo patiesībā… mēs esam vainīgi. «Jo visi ir grēkojuši,» apgalvo Bībele, skaidrojot, kā pasaulē ienāca grēks un cik bezspēcīgi mēs dažkārt esam pret tieksmēm, kas mūs rausta uz visām pusēm.
Domāju, katram pienāk brīdis, kad gribētos šo signāllampiņu izslēgt. Daļēji tas ir iespējams. Sirdsapziņu var ignorēt. Ja to dara bieži un atkārtoti, tā atrofējas, līdzīgi kā atmirst muskuļi, ja netiek lietoti. Bībelē sirdsbalss ignorēšana tiek saukta par sirds nocietināšanu.
Es cenšos ļaut tai vadīt manu dzīvi, nevis nepārtraukti to apklusināt. Lai gan dažkārt ir kārdinājums sirdsapziņu apmānīt ar dažādiem argumentiem, lai it kā attaisnotu izdarīto vai iecerēto. Tomēr atbrīvoties no vienīgā drošā garīgās dzīves ceļveža ir neprāts, un es nevienam to neieteiktu. Visi zina, pa kādu ceļu aizgāja Hitlers, kad sirdsapziņu nosauca par žīdu izdomājumu. Tā ir garīga pašnāvība. Tie, kas pat atļaujas nogalināt citu, laikam ir spējuši apklusināt iekšējo balsi.
Ieklausīšanās šajā klusajā Dieva balsī nozīmē gatavošanos mūžīgajai dzīvei, jo “nemūžam tur nekas neieies kas nesvēts”. Labi izgulēties man palīdz ne tikai tīra sirdsapziņa, bet arī slikta atmiņa, un vispār man nepatīk pagātnē rakņāties. Kas bijis, bijis. Katru rītu apņemos dienu nodzīvot labāk nekā iepriekšējo. Labs sākums dienai, vai ne?
