Pēc lietavām siltajās dienās mežos sēņotāju ir gandrīz vairāk nekā sēņu.
Pēc lietavām siltajās dienās mežos sēņotāju ir gandrīz vairāk nekā sēņu. Visi meklē baravikas vai vismaz bekas. Aptaujātie sēņotāji stāsta, ka mežos ir, ko lasīt.
“Novēroju, ka visi joprojām galvenokārt “medī” bērzlapes, kas ir gan sārtas, gan dzeltenas, gan iezaļganas. Ir gan podiņi, gan lielas sēnes, no kurām var pagatavot lieliskas karbonādes,” saka gulbeniete Veronika Kindzule.
Viņa novērojusi, ka sēņotāji lepni iet garām čigānenēm – zeltainām sēnēm, kas pēc izskata atgādina šampinjonus. “Čigānenes lieliski garšo. Tās var necept un nevārīt, bet uzreiz likt uz maizes, apsālīt, apbērt ar pipariem un ēst gaļas vietā. Sēne turklāt ir viegli tīrāma. Pareizāk sakot, to gandrīz nav jātīra. Jānoņem tikai plēves kleitiņa pie kāta. Čigānenes vajag tikai noskalot ūdenī, lai nomazgājas zeme un sūnas,” saka Veronika.
Joprojām mežā var uziet arī gailenes. Vai nu mazulītes, vai lielas un “pārziedējušas” sēnes. Taču bērniem gailenītes sevišķi garšojot, tāpēc esot vien jālasa.