Pētot pilsētas vēsturi pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, Alūksnes muzeja darbinieku redzeslokā nonāca interesants fotouzņēmums ar šādu komentāru: “Pie ieejas vārtiem – Alūksnes luterāņu draudzes koris, orķestris, cietuma uzraugi. Priekšplānā – Andžs Griezītis un Alūksnes luterāņu draudzes mācītājs Gustavs Kņezs – Kņezinskis. Foto ap 1933.gadu.” Šī fotogrāfija radīja jautājumu, kāpēc tik maza miesta centrā ierīkota pāraudzināšanas iestāde.
“Izejot no pieejamajiem avotiem un literatūras, radās ieskats par Alūksnes aresta namu pagājušā gadsimta sākumā un par ieslodzījuma vietas organizēšanu, saimniecisko darbību un audzināšanas jautājumu Latvijas pirmās brīvvalsts laikā,” iepazīstina Alūksnes muzeja vēsturniece Maija Semjonova. Paveikto viņa prezentēja nupat Alūksnē notikušajā vēstures konferencē “Alūksnes novada kultūrvēstures jautājumi”. “Vēl tad, kad Latvijas teritorija atradās cariskās Krievijas impērijas sastāvā, gandrīz katra apriņķa pilsētā bija iekārtots aresta nams, kurā turēja ar arestu sodītos. Sodu piesprieda miertiesnesis, kurš vienpersoniski iztiesāja mazsvarīgas civillietas un krimināllietas,” savos atklājumos dalās vēsturniece. Miertiesas pastāvējušas arī Latvijas Republikā. Tā kā Alūksne administratīvi piederēja Valkas apriņķim, miertiesa šeit nodibināta 1919.gada 2.septembrī.
Vidēji cietumā – apmēram 50
arestētie
Alūksnes cietums bija senlaicīgi celta mūra divstāvu māja, kas atradās netālu no vecajām klētīm. Lai nokļūtu līdz cietumam no baznīcas puses, vajadzējis pāriet no akmeņiem celtam tiltam, kam abās malās bija kaltas ornamentiem greznotas dzelzs režģu maliņas. “Šis ceļš agrāk veda uz baronu fon Fītinghofu grezno koka pili, kas bija celta uzkalniņā blakus klētīm,” M.Semjonova citē Voldemāra Branka atmiņas no viņa grāmatas “Puiku gadi Alūksnē”. “Klēts atradās parka malā. No muižas ēkām līdz ezermalas pļavai parku norobežoja dziļa mūrēta grava. Grava līdz cietuma sētai bija apaugusi ar kļavām, liepām un lieliem, veciem vītoliem. Soda izciešanas nama logi bija aizrestoti. Augstā ķieģeļu sēta tos neaizsedza. Lai tiktu iekšpagalmā, vajadzēja izmantot zvanu – paraut dzelzs rokturi blakus vārtiem. Tad ieradās sargs un atvēra vārtus apmeklētājiem. Pagalms bija šaurs. Apaudzis ar zālīti. Tikai nostaigātā taciņa liecināja, ka pa to pastaigājas no kamerām izvestie cietumnieki. Sētas iekšpusē, blakus vārtiem, atradās strīpaina dežūrmājiņa ar slīpo jumtu.”
Rakstnieks atceras, ka aresta nama priekštelpā bijuši izbūvēti sanumurēti drēbju skapīši. Pie aizrestota loga atradies virtuves galds, bet blakus – liela plīts ar prāviem katliem. Ūdeni cietumnieki piegādājuši no ezera. “Blakus cietuma ieejai vienistabas dzīvoklī dzīvoja cietuma sarga ģimene, kura arī uzraudzīja sodītos, apkalpoja viņus un gatavoja viņiem ēdienu,” rakstnieka atmiņās dalās M.Semjonova. Cietuma sargam piešķirti arī ieroči – zobens un revolveris, kuru esamība konstatēta īpašuma uzskaites dokumentos. Vidēji cietumā atradušies 50 cietumnieki, kas tur ievietoti par sīkiem nodarījumiem: zagļi, muižas mežos noķertie sēņu lasītāji, murdu licēji, lopu ganītāji muižai piederošajās ganībās, skandalētāji. “Kāds tur nonācis pat par akmens sviešanu barona sunim, kurš nokodis saimnieka vistu,” viņa piebilst. Kameras abās pusēs pie sienām bijušas piestiprinātas koka lažas, uz kurām atradušies salmu maisi bez segām. Pie loga novietots galdiņš, bet sienas un griesti izskatījušies saplaisājuši. Šādu mantojumu saņēmusi jaunā Latvijas Republikas vara Alūksnē.
Palielina ienākumus ar
samazgu pārdošanu
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā cietumā ievietoja par politiskiem uzskatiem, zagšanu, nekārtību rīkošanu, parādiem. “Kad man bija četri gadi, mūsu ģimenei valstij bija jāmaksā 300 latus liela naudas summa. Īsteni nezinu, par ko. Tādas naudas mums nebija, tāpēc tēvam vajadzēja iet cietumā. Viņš to darīja labprātīgi. Kājām aizgāja uz Alūksnes cietumu un pavadīja tur noteikto vienu nedēļu,” savās atmiņās dalās Lubānas dzejniece Broņislava Martuževa. Pēc Brīvības cīņām Latvijas valstij trūka līdzekļu, tāpēc taupīšanas nolūkos Alūksnes arestnama priekšnieks saņēma pavēli pārņemt Vecgulbenes arestnama lietas, jo tas tika likvidēts. Kara gados cietuma ēkas bijušas stipri nopostītas, tāpēc tiem iestājies grūts laiks. Problēmas sagādāja ne vien mazais budžets, bet arī personāla jautājums. “Agrāko ierēdņu un uzraugu gandrīz nebija. Visi spēcīgie un armijai noderīgie vīrieši bija mobilizēti, bet citi zemu atalgotā dienestā nelabprāt iestājās,” skaidro M.Semjonova.
Cīnoties ar trūkumu, domāts par visu veidu ienākumiem. “Dokumentos parādās jēdziens “ekonomiskās zummas”, kas nozīmē – iegūt visādu veidu ienākumus no saimniekošanas,” iepazīstina vēsturniece. “Visiem priekšniekiem bija pavēlēts pārdot ķēķa atkritumus, ogles un kaulus. Dažos cietumos radušās diezgan prāvas summas no saimniecības ietaupījumiem, bet Alūksnes cietumā ekonomisko zummu trūkums pierādot, ka arestnamos saimniecības atkritumi tiek vai nu vienkārši izmesti laukā, vai arī tie tiek paņemti no arestnama kalpotājiem vai privātām personām bez kādas atlīdzības.” Šī iemesla dēļ tika uzdots ik pēc diviem mēnešiem sniegt atskaites. Tajās lasāms, ka, piemēram, laikā no 1924.gada aprīļa līdz novembrim no kartupeļu mizu un samazgu pārdošanas ieņemti 164 lati un 66 santīmi. Divdesmitajos gados pie katra apriņķa cietuma izveidotas nelielas lauku saimniecības. Izņēmums nebija arī Alūksnes cietums.
Pelna, atrodoties cietumā
Cietuma saimniecība apgādājusi apkārtējos saimniekus ar sēklām, dēstiem, teļiem, sivēniem un pienu. Cietumnieki nodarbināti arī cita veida darbos, kam Galvenā cietuma valde pievērsusi lielu uzmanību. Pirmie darbi organizēti Rīgas centrālcietumā, kas izpaudās cietuma ēku un telpu sakārtošanā, kā arī nepieciešamā inventāra pagatavošanā. Radās pirmās darbnīcas, kas vēlāk pieņēma pasūtījumus no privātpersonām un citām iestādēm. “Agrāk valdīja uzskats, ka ieslodzītie neko nedara, bet, ja dara, bet darbs ir kā sods, tad tagad ir izvirzīti citi principi: darbam jābūt audzinošam, ieslodzītie jāradina pie darba, jāmāca strādāt,” atklāj M.Semjonova. 1921.gadā pieņemts galvenās cietuma valdes sagatavots likums, kas paredzēja, ka ieslodzītais saņem 50 procentus no nopelnītās algas. Šāds princips ieviests ar domu, ka darba darītājs būs ieinteresēts strādāt un darbs būs ražīgāks.
Lai gan darbs izvirzīts kā audzināšanas ierocis, ne mazāk svarīga bijusi garīgā audzināšana. M.Semjonova informē, ka Latvijas pirmās brīvvalsts laikā ieslodzīto garīgo aprūpi veikusi cietuma departamenta Galvenā cietuma valde, bet kā konsultants audzināšanas jautājumos viņiem palīdzējis mācītājs. Laikā no 1936. līdz 1940.gadam ieslodzītie dievkalpojumos piedalījušies brīvprātīgi. Tas neattiecās uz nepilngadīgajiem cietumniekiem, kuriem piedalīšanās savas konfesijas dievkalpojumos noteikta kā obligāta.
