Alūksnē, Lāčplēša ielā, ir dārzs, kuru daudzi droši vien neuzskatītu par ievērības cienīgu. Nav tajā ne retu svešzemju augu, ne krāšņu puķu šķirņu daudzveidības, ne baseina ar strūklaku… Taču acīmredzot tie, kuri šo dārzu ieteica konkursam, atceras, kā šajā vietā izskatījās apmēram pirms desmit gadiem.
Vispirms likvidē izgāztuvi
Mājas īpašniece Līga Tjagune stāsta, ka māju un dārzu mantoja 1996.gadā. Pirms tam tajā bija vairāki īrnieki, kuri nerūpējās par apkārtnes sakopšanu. Viss bija aizaudzis ar krūmiem un garu zāli, turklāt netālu bija izveidota izgāztuve sadzīves tehnikai un atkritumiem. Arī no apkārtējām mājām uz to nesa visu nevajadzīgo – vecos ledusskapjus, salauztas gultas, ķieģeļu lauskas… “Kad sākām te dzīvot, uzreiz bija klāt pašvaldības policija, kas pieprasīja visu dažu nedēļu laikā aizvākt. Ko varējām, to sadedzinājām. Visa Alūksne bija dūmos! Kur ir izrakts dīķis, bija ļoti mitra vieta – gandrīz kā purvs. Pamazām visu sakopām, bet darba vēl ir ļoti daudz,” skaidro L.Tjagune. Turklāt īrnieku neuzmanības dēļ bija izcēlies ugunsgrēks, tāpēc vispirms bija jārūpējas par mājas atjaunošanu. Sākumā šķita, ka tas nebūs iespējams. Tomēr izrādījās, ka visu var izdarīt, ja vien vēlas. Tiesa, ugunsgrēka sekas ir jūtamas vēl tagad.
Sūrs darbs, saldi augļi
Meita Loreta uzsver, ka vecāki dārza veidošanā ir ieguldījuši lielu darbu. Tā teritorija ir plaša. Vasarā regulāra zāles appļaušana ir viņas pienākums. “Agrāk pļaušanai bija vajadzīga visa diena, bet tagad esmu iemanījusies,” salīdzina Loreta. Zem vecajām ābelēm ir patīkama ēna, bet blakus iestādīti jaunie augļu kociņi. Par tiem sevišķi rūpējas tēvs Raimonds. Spēcīgas vēja brāzmas bija nolauzušas vienu ābelīti, taču vīrietis to sadakterēja, un lūzuma vieta ir saaugusi. L.Tjagune norāda, ka no iepriekšējiem stādījumiem ir tikai vecās ābeles, kāds ķirsis un ogu krūms, viss pārējais ir stādīts no jauna. Nesen dārza malā izveidots stūrītis ar dažādas formas skujeņiem. Loreta secina, ka šogad ābolu būs maz. Bet ķirši, upenes jau sagatavoti ziemas krājumiem ievārījumos un kompotos, no jāņogām spiež sulu un gatavo želeju. Siltumnīcā sārtojas tomāti. Loreta atklāj, ka siltumnīca cietusi no suņa nedarbiem – tam patīk grauzt un rakt zemi, kad tiek brīvībā. Pie mājas ir arī dažas kartupeļu vagas, aug gurķi, burkāni, sīpoli, dilles – viss, lai nebūtu pēc jaunās ražas jādodas uz tirgu vai veikalu.
Bauda atpūtu dabā
Dīķī skaisti zied sārtās ūdensrozes, kuru stādi iegādāti gadatirgū Smiltenē un vesti no Siguldas. “Pirms Jāņiem dīķi ravējām, tomēr atkal redzams, ka vairojas ūdensaugi. Lai vieglāk būtu ravēt, ir izgatavots plosts. Ar to vizināmies gan paši, gan kopā ar suņiem. Nereti atnāk draugi un klasesbiedri. Tad dārzā tiek vārīta zupa,” vēsta Loreta. Citreiz sabrauc radi, lai kopā svinētu svētkus vai arī vienkārši atpūstos. Tad top telšu pilsētiņa, vakaros deg ugunskurs. “Ir labi, ka tepat ir pietiekami plašs dārzs atpūtai,” atzīst Loreta. Viņa uzsver, ka mammai sevišķi mīļas ir rozes un lilijas. “Kad viņai nebija darba, katru rītu rušinājās dārzā. Protams, mēs ar māsu palīdzam ravēt. Man drīz būs jāsāk studijas Vidzemes augstskolā,” atklāj Loreta. L.Tjagune ir sarūgtināta, ka šovasar ūdensžurkas apēdušas liliju sīpolus, tāpēc tās nav tik skaistas kā iepriekš. Viņa vēlas, lai puķes dārzā ziedētu no agra pavasara līdz vēlam rudenim.
