Pagājušajā nedēļā Rīgā notika žurnālistes Ilzes Būmanes grāmatas “111 privātie muzeji un kolekcijas Latvijā” prezentācija. Grāmatā iekļauta informācija arī par sešiem Alūksnes un Apes novadu privātajiem muzejiem un kolekcijām: senlietu privātkolekciju “Fazāni” Trapenes pagastā, biškopības muzeju “Ozoliņi” Jaunlaicenes pagastā, Briediņu dzimtas muzeju Ziemera pagastā, dabas muzeju “Vides labirints”, Dr. A.Misiņa medicīnas vēstures muzeju un Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzeju. Pēdējais minētais ir vienīgais akreditētais pašvaldības muzejs, kurš iekļauts grāmatā. Kāpēc tā noticis, vairāk stāsta Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzeja vadītāja Natālija Pomerance.
– Grāmatā mēģināts apkopot informāciju par visiem Latvijas muzejiem, kas nav akreditēti un kuru darbība nav saistīta ar pašvaldību. Vairums no aprakstītajiem muzejiem vai privātkolekcijām izveidoti tikai pēdējo gadu laikā. Tas tiek skaidrots ar cilvēku vēlmi pēc savas identitātes nepazaudēšanas. Laikā, kad arvien vairāk iedzīvotāju izvēlas doties peļņā uz ārzemēm, tā ir iespēja saglabāt unikālo un īpašo, kas mūs katru padara atšķirīgu. Pagaidām gan vien retais var lepoties ar tik ilgu pieredzi, kāds ir Viktora Ķirpa Ates muzejam. Šo muzeju savā ziņā varētu uzskatīt par grāmatā aprakstīto muzeju pionieri. Lai gan šobrīd darbojamies pašvaldības paspārnē, tas veidojies no muzeja dibinātāja Viktora Ķirpa privātkolekcijas. Starp grāmatā aprakstītajiem muzejiem tas iekļauts, jo ir savdabīgs piemērs privākolekcijas pārtapšanai pašvaldības iestādē.
Tiesa, kā prezentācijas pasākumā norādīja Kultūras ministrijas muzeju daļas vadītājs Jānis Garjānis, šobrīd Latvijā ir 72 akreditēti muzeji, kas darbojas kādā pašvaldībā. Privātkolekciju ir krietni vien vairāk, turklāt, kā izrādās, visas grāmatā nemaz nav iekļautas. Prezentācijas pasākumā parādījās informācija par jauniem privātajiem muzejiem, par kuriem pagaidām zina neliels sabiedrības loks. Katrā ziņā iekļaušana šajā grāmatā ir liels pagodinājums jebkuram muzejam, kas tajā pieminēts, jo atsevišķs izdevums par muzejiem gadiem nav veidots. Nemācēšu teikt, vai Ates muzejam šī ir pirmā reize, kad tas pieminēts tik vērienīgā grāmatā, bet viennozīmīgi tā ir laba reklāma gan mums, gan arī pārējiem muzejiem. Dzirdēju prognozes, ka šī varētu kļūt par ļoti pieprasītu lasāmvielu, ņemot vērā tās ekskluzivitāti un to, ka pagaidām tai nav citas alternatīvas.
