Alūksniete Natālija Fjodorova šobrīd vēl izbauda vasaras brīvdienas, lai gan ilgojas pēc tikšanās ar studiju biedriem. Viņa to nevar sagaidīt, jo vēlas ātrāk uzsākt jaunus darbus.
Alūksniete Natālija Fjodorova šobrīd vēl izbauda vasaras brīvdienas, lai gan ilgojas pēc tikšanās ar studiju biedriem. Viņa to nevar sagaidīt, jo vēlas ātrāk uzsākt jaunus darbus.
“Vasarā cilvēki mainās. Gribas viņus satikt. Arī dzīve Rīgā nav biedējoša, lai gan tā man vairāk asociējas ar Vecrīgu, kas ir skaista, un ierasto tramvaja maršrutu. Mani vairāk velk uz mājām Alūksnē,” laikrakstam stāsta N.Fjodorova.
Astoņpadsmit gadu vecumā, kad absolvējusi skolu, viņa skaidri nav apzinājusies tālāko dzīves mērķi. Divu gadu laikā daudz kas mainījies. Natālija studē angļu valodu Latvijas Universitātē, rudenī mācīsies otrajā kursā. Viņa apgalvo, ka, mācoties Alūksnes ģimnāzijas vecākajās klasēs, šīs valodas apguve kļuva par izaicinājumu.
“Ja cilvēkam labāk padodas valodu apguve, tad zināmā mērā tā ir iespēja sevi izteikt,” uzskata Natālija. Liela nozīme ir tam, kāds skolotājs māca šo priekšmetu. Natālijai svešvalodu palīdzējušas apgūt skolotājas Jana Nāgele un Ilona Riekstiņa. “Arī viņas mani motivēja izdarīt šādu izvēli,” apgalvo Natālija.
Paveras plašas iespējas
Pēc Natālijas domām, valoda vienmēr ir dzīva, tā plūst un mainās līdzi laikam. Tas sekmē to, ka valoda nekad neapnīk.
“Angļu valoda ir atslēga uz visu pasauli. Man ir žēl, ka jaunieši aizmirst krievu valodu, kam arī pasaulē nav maza nozīme. Braucot uz Austrumiem, vajadzīgas krievu valodas zināšanas, bet uz Rietumiem – angļu. Ja tās zini, tad visa pasaule ir tavās rokās,” apstiprina viņa. Skolas laikā viņai īpaši patikušas debates angļu valodā. “Mums bija jāspēlē intelektuālā spēle angļu valodā, kurā vajadzēja izteikt savus apgalvojumus. Tā disciplinē, raisa domāšanu un māca būt pieklājīgam,” apgalvo Natālija.
Skolā pelnīja žetonus
Natālijas tautība ir krieviete, taču Bejas pamatskolā mācījusies latviešu valodā. “No Pededzes pamatskolas pārgāju mācīties uz Bejas pamatskolas 2.klasi. Tolaik mainījās varas, un daudzi vecāki vēlējās savus bērnus sūtīt latviešu skolā. Problēma bija tā, ka ne visas skolas vēlējās uzņemt krievu tautības bērnus, taču mēs ar brāli uzsākām mācības Bejā,” stāsta Natālija. 6.klasē viņa pārgājusi uz Alūksnes Valsts ģimnāziju, to arī absolvējusi. Natālija mājās ar mammu pārsvarā sarunājoties latviski. “Esmu ievērojusi, ka reizēm, kad televīzijā skatāmies pārraides krievu valodā, pēc tam kādu laiku runājam krieviski, bet, ja latviešu valodā, tad – latviski,” apgalvo viņa.
Natālija stāsta, ka skolas laikā bijusi apzinīga. “Mācoties Bejas pamatskolā, mums bija tāda sistēma – skolēni pelnīja žetonus, kas motivēja labāk mācīties. Mums bija veselīgs cīņas spars, bērni gribēja labākas atzīmes. Atnākot uz Alūksni, tā vairs nebija. Vidusskolā viens posms bija tāds, ka paļāvos uz to, ka man ir laba atmiņa, pie mācību grāmatām man nebija ilgi jāsēž,” atceras alūksniete. Viņai nepadodas eksaktās zinības, vienīgi astronomija interesējot.
Jāspēj sevi mobilizēt
Natālija atklāj, ka vēlas veidot veiksmīgu karjeru un kaut ko dzīvē sasniegt. “Ir svarīgi nostiprināties, lai būtu pamats tālākajai nākotnei. Ieskatīties nākotnē – tas ir pārdrošs solis, katru dienu vēlamies ko citu. It kā daudz kas ir cilvēka rokās, taču liela nozīme ir liktenim. Reizēm vari darīt, ko gribi, taču no likteņa neizbēgsi,” ir pārliecināta viņa. Arī cilvēka attieksme pret to, kas ar viņu notiek, daudz ko nosaka. “Ja cilvēks visu uztvers slikti, tad sevi pielādēs ar negatīvām emocijām. Ja cilvēks būs pozitīvi noskaņots, tad viss tā arī notiks, tāpēc ir jātrenējas. Ir jāprot sevi mobilizēt pozitīvajam ļoti īsā laikā, lai gan var šķist, ka cilvēks salūzīs. Tomēr pēdējā brīdī viņš spēj pasmaidīt, un dzīve atkal kļūst skaista,” apgalvo viņa.
Sarunājoties ar Natāliju, var just, ka viņa ir stiprs un dziļš cilvēks. Natālija apstiprina, ka dzīve viņu ir norūdījusi. “Kad man bija astoņi gadi, mēs ar mammu palikām divatā. Tēvs bija Černobiļā, daudzi no černobiliešiem ir atstājuši šo pasauli. Par mani gadu jaunākais brālis Igors tajā pašā – 1993.gadā – noslīka,” saka Natālija. Viņa ievērojusi, ka pēc tam labāk paticis spēlēties ar zēniem, tādā veidā kaut nedaudz gūstot mierinājumu. “Mīlestība, kas ir katrā cilvēkā, jāsadala apkārtējiem. Ja cilvēks to dāvā citiem, tad saņem to pašu atpakaļ,” secina viņa.
Atstāj sirdi cilvēkiem
Ar mammu Natālijai izveidojušās īpaši sirsnīgas attiecības. Mamma ir labākā draudzene, viņai ir liela pieredze. “Viņai mācu angļu valodu, mamma dzīvo līdzi manām aktivitātēm. Viņas padoms vienmēr būs visvērtīgākais, lai gan reizēm varbūt ir pretrunā ar to, ko es jūtu. Mammas vienmēr saviem bērniem vēl labu un būs labākie draugi,” apgalvo Natālija. Arī tāpēc Natālijai neesot bijis viegli aiziet studēt. Viņa ātri pieķeras cilvēkiem, kas ir mīļi.
Tā tas bijis arī pagājušajā nedēļā, kad atgriezusies no Gaujienas, kur bērnunama bērni un speciālās internātskolas audzēkņi bija projekta “Pasaka par vasaru” dalībnieki. Natālija tajā piedalījās kā brīvprātīgā no Alūksnes Nevalstisko organizāciju (NVO) centra. Kad viņa atgriezusies mājās, pašai šķitis, ka sirds palikusi tur. Natālija smejas, ka tad, kad viņa ir jautra, viņai esot sešpadsmit gadu. Bet tad, kad ir nopietna, pašai šķiet, ka ir 25 gadus veca. “Cilvēks, kas ir gājis cauri lielām sāpēm, sīkas problēmas vairs tik sāpīgi neuztver un spēj palīdzēt citiem. Viss, kas notiek, notiek uz labu,” domā viņa. Tomēr viņā vēl daudz kas saglabājies no bērnišķīgā, ko pati gribētu mainīt.
Klausīsies sirdsapziņā
Atbraucot nedēļas nogalē uz Alūksni, viņai nereti uznākot raudiens. Viņa esot emocionāla, lai arī ne vienmēr dzīvē tas ir labi. Staigājot pa Alūksni, Natālija saprot, cik mazpilsēta ir skaista, kā tajā viss zied un zaļo.
Natālija labprāt pēc studijām atgrieztos Alūksnē, lai gan to nevarot zināt. Viņa ieklausīšoties savā sirdsbalsī. Natālija priecājās, ka daudzi jauni cilvēki ir atgriezušies Alūksnē.
“Ceru, ka šī tendence nezudīs. Daudzi nevēlas atgriezties, jo nav darbavietu un ir mazas algas. Ja mēs pieliksim kopīgas pūles, tad ceru, ka Alūksnē šī situācija uzlabosies un ka Eiropas Savienības iespaidā savu identitāti nezaudēsim. Alūksnei jāpaliek kā Vidzemes pērlei,” domā viņa.
Atbraucot uz Alūksni, Natālijai ir daudz pienākumu NVO. Arī tas palīdz darīt krāsaināku viņas dzīvi.
“Nespēju ne mirkli nosēdēt uz vietas. Mani interesē fiziskas aktivitātes, arī sports. Brīnos, ka universitātē spēju sevi mobilizēt,” saka Natālija. Viņai patīk klausīties mūziku un fanot par basketbolu, šogad plāno sākt nodarboties ar tautiskajām dejām. “Esmu jau dejojusi, man ļoti patika. Arī ar kori esmu piedalījusies dziesmu svētkos un jutusies kā latviete,” uzsver Natālija.
