Iebraucamā vieta – īpaši iekārtota sēta ar stalli, šķūni un naktsmītni iebraucējiem. Šādas naktsmītnes pilsētās sāka ierīkot 15. – 16. gadsimtā, visbiežāk kopā ar krogu. Parasti iebraucamajās vietās apmetās lauksaimniecības preču piegādātāji un uzpircēji. Iebraucamās vietas pastāvēja visās Latvijas pilsētās.
Alūksnes zonālā arhīva fondu dokumenti rāda, ka Alūksnes pilsētā pēc Otrā pasaules kara bija vairākas iebraucamās vietas. Tās kā šodienas viesnīcu priekšteči pastāvēja līdz 1950. gadu beigām. Iebraucamo vietu pastāvēšanas nepieciešamību noteica pēckara trūcīgā dzīve pilsētā. Lauksaimniecības preces pilsētniekiem veda no laukiem ar zirgu pajūgiem un tiem bija jāatrod piemērota apmešanās vieta. Jau 1946. gada 2. aprīļa Alūksnes pilsētas izpildu komitejas sēdē, apspriežot tautas saimniecības atjaunošanas un attīstības plānu 1946. – 1950. gadam, kā nopietns trūkums atzīmēts tas, ka “nav izbūvēta iebraucamā vieta jeb viesnīca.” Iebraucamās vietas organizēšanu Alūksnes pilsētā apsprieda 1947. gada 18. janvāra izpildu komitejas sēdē un nolēma: “Izskatot šo jautājumu, pilsētas izpildu komiteja atzīst, ka nepieciešams Alūksnē ierīkot iebraucamo sētu. 2) Šī jautājuma praktisko pusi uzlikt komunālā kombināta tresta vadītājam b. Mauslim.
3) Iebraucamai sētai jābūt atvērtai līdz š. g. 25. janvārim. 4) Uzlikt par pienākumu iebraucamās sētas sargam gādāt par to, lai būtu iztīrīti mēsli no sētas. 5) Noteikt kā pagaidu maksu par zirga pajūga ievietošanu sētā un uzraudzību dienā 3 rbļ. un par nakti 5 rbļ. no pajūga.”
Līdz ar viesnīcas atvēršanu izvērtēja atsevišķu iebraucamo vietu lietderību. Rezultātā 1948. gada 24. februāra izpildu komitejas sēdē nolēma slēgt iebraucamo vietu Kanaviņu
ielā 6 un un inventāru nodot viesnīcai. Iebraucamās vietas prasīja papildu rūpes un atbildību par tīrību pilsētā. 1949. gadā Alūksnē bija trīs iebraucamās vietas – Vorošilova ielā 62,
L. Ezera ielā 3 un L. Ezera ielā 6. Vislielākās nekārtības radās tirgus dienās, kad zemnieki savus pajūgus novietoja uz ielām, neapbūvētiem zemes gabaliem. Alūksnes apriņķa milicijas priekšnieks Fernats norādīja, ka tirgus dienās “sodīti vairāki zemnieki, kas savus pajūgus bija novietojuši neatļautās vietās un zirgus piesējuši pie sētām.” (“Padomju Alūksne” 1949. gada 12.04.)
Starp pilsētas uzņēmumiem notika sociālistiskā sacensība, kurā piedalījās arī komunālo uzņēmumu kombināts. Deputāti, vērtējot uzņēmumu darba rezultātus, 1951. gada novembrī secināja, ka “komunālo uzņēmumu kombināta atsevišķas nozares, piemēram, iebraucamās sētas stipri atpaliek plāna izpildē.” (“Padomju Alūksne”, 1951. g. 15.11.).
Lai darbu uzlabotu un pilsētu padarītu iebraucējiem patīkamāku, 1953. gada 10. decembra Alūksnes izpildu komitejas sēdē nolēma: “1) Pieprasīt Latvijas PSR Komunālās saimniecības ministriju iedalīt līdzekļus ilgtermiņa kredītam Rbļ. 250.000,-, a) priekš iebraucamās sētas labierīcības iekārtošanas, siltas zirgu novietnes un garāžas būvei Rbļ. 100.0,-.” Gadi gāja, pilsēta auga un mainījās. Vēl gan 1959. gada augustā deputāti dusmojās, ka “daudz netīrumu pilsētā ir tirgus dienās, kad iebraucēju zirgi redzami vai visās sētās, tikai ne iebraucamajā vietā. Tāpēc arī nav nejaušība, ka tā strādā ar zaudējumiem.”(“Padomju Alūksne”, 1959. g. 25. 08.) Pagāja vēl gandrīz desmit gadi un
Ā. Donska rakstā “Solis uz priekšu” lasām: ”Pilnīgi izmainījusies pilsētas seja, daudzo dubļaino iebraucamo sētu vietā iekārtoti glīti izkopti skvēri vai arī jaunas mājas. Galvenās centra un pilsētas caurbraucamās ielas noklātas ar asfalta segumu. Gandrīz visas pārējās ielas nostiprinātas ar grants segumu. Valkas un Šķūņu ielas, kas agrāk pat zirgu transportam nebija lietojamas, izbūvētas no jauna.” (“Oktobra Karogs”1967. g. 07.11.)
Šodien zirgu pajūgi no ielām pazuduši, zirgi redzami tikai reizēm svētkos. Alūksnes viesiem pieejamas skaistas, mājīgas viesnīcas vēsturiskās ēkās. Šis raksts lai ir neliels ieskats “zudušajā” Alūksnē.
Vēsturniece Astrīda Ievedniece
