Līdz astoņpadsmit gadu vecumam alūksniete Dace Gailāne nejuta aicinājumu veidot, zīmēt, ne arī citādi sevi izteikt.
Līdz astoņpadsmit gadu vecumam alūksniete Dace Gailāne nejuta aicinājumu veidot, zīmēt, ne arī citādi sevi izteikt.
Pēc Alūksnes 1.vidussolas absolvēšanas Dace aizbrauca uz Rīgu un vēlējās iestāties frizieru skolā. Taču frizietei jāstrādā ar ķimikālijām, tāpēc nesen izslimotā vīrusu hepatīta dēļ uz laiku no šīs ieceres vajadzējis atteikties. Dace nolēmusi tāpat kā draudzene mācīties par tehnisko audēju, bet vēlāk apgūt sākotnēji izraudzīto profesiju. Audēju skolā izveidojusies draudzīga grupa, un viņa palikusi. Sākusi strādāt pie automātiskajām stellēm, bet vienmuļais darbs ātri apnicis. Dace ir dzimusi Lauvas zīmē, tāpēc gribējusi savā dzīvē krasas pārmaiņas. Tās nākušas pavisam negaidītā veidā. Tuvojusies draudzenes dzimšanas diena, tieši toreiz pie viņas atlidojusi mūza.
“Manai draudzenei ļoti garšo makaroni, tāpēc es no parastiem makaroniem izveidoju gleznu. Pati vēlāk brīnījos, kā es kaut ko tādu protu izveidot. Ar to pašu maisam gals bija vaļā. Es sāku ar visu ko eksperimentēt. Tipogrāfijas krāsas, kad tās plūdina ar ūdeni, veido rakstus. Galda kartes kāzām gatavoju ar pinceti. Reizēm ienāk prātā kaut kas pavisam nereāls. Domāju – man tas ir jāizdara. Pēc tam priecājos, ka izdodas. Rīgā strādāju par pārdevēju, tur mācījos dāvanu saiņošanas kursos. Ienāca prātā, ka uz dāvanām var līmēt konfektes. Pirmais mēģinājums tautās tika laists dēla dzimšanas dienā, daudziem patika. Neko ārā nedrīkst mest, jo vienmēr var noderēt. Piemēram, no veca pulksteņa ietvara iznāca rāmītis, kurā var ievietot foto vai glezniņu,” stāsta Dace.
Viņa rāda gleznu, kurā attēlota jūra, kuģītis un kaijas, veidotas no pupām. No linu auduma izgatavotajā, ar dzintara gabaliņiem izrotātajā rāmītī ievietota ģimenes bilde, fotografēta vīra vectēva 80 gadu jubilejā. Viņa stāsta, ka Mārkalnē esot pāris reižu uz Valentīna dienu pensionāru saietiem dekorējusi zāli. Idejas pie viņas atnākot pat nakts vidū. Tās varot īstenot ar visdažādākajiem materiāliem.
“Visu var izmantot – pat vecas zeķbikses. No tām var pagatavot ziediņus. No olu čaumalām var iznākt skaista glezniņa,” stāsta Dace. Draugi un paziņas viņai ieteikuši apgūt dizaina mākslu. Arī vīrs brīnījies, kāpēc viņa nav iestājusies mākslas skolā. Dace par šiem ierosinājumiem tikai smaida. Viņa domās jau gatavo Ziemassvētku dāvanas. Vēl viņa klusībā sapņo par īstām mākslinieku eļļas krāsām, jo sevī jūtot mostamies jaunu mūzu.
